Nākošajā rītā pēc bāzes nometnes atklāšanas visnotaļ darba atmosfērā ceļamies īsi pēc četriem. Šodien 20. septembris un Imanta Z. dzimšanas diena. Svinības visai steigtas: viss aprobežojas ar Lai dzīvo sveiks! Saīsinātu versiju, Nepālas armijas līko Gurku nazi un pavāru kulinārijas brīnumu – milzīgu, uz prīmusa ceptu kēksu.  

Pēc svētku brokastīm kopā ar jubilāru un Jāni L. vēl puskrēslā startējam pāri ledājam stāvā lavīnu konusa virzienā. Šodien jātiek līdz pirmajai nometnei ledāja cirkā virs apakšējā ledus krituma. Pārējie sekos mums dienu vēlāk.

  Bāzes nometne izvietojusies uz Daulagiri ziemeļu puses ledāja labās malas morēnas. (Morēna nav nekas cits kā, ledājam kūstot, uz tā sakrājušos dažādu izmēru akmeņu un smilšu masa.) Blakus nometnei starp ledāju un nogāzi iesēdies neliels ezeriņš. Mūsu teltis ir pirmās, gar kurām jāiet, ienākot bāzes nometnē. Atsevišķi ekspedīciju telšu kopas savieno sniegā iemītas dziļas takas. Nometnē slejas vairāki šerpu un porteru sakrauti akmeņu tornīši, kur plīvo budistu lūgšanu karodziņi.

  Ap pusdienlaiku, reizē ar pirmajām lietus lāsēm, iesoļojām Beni ciemā. Šajā vietā, pārejot tiltu, jāšķiras no Kali Gandaki upes un jādodas augšup pa Miagdi Kolas ieleju. Ejot pa šī ciema vienīgo ielu, mājas kreisajā pusē aizsedz upi un arī tiltu. Lai uz to trāpītu, taisnā leņķī jāpagriežas ap kādas mājas stūri un pa šaurā spraugā iespiestām akmens trepēm daži pakāpieni jāpakāpj augšup.