Kāda ir jūsu parastā pašsajūta, pamostoties pirms kārtējās darba dienas, sevišķi, ja tā ir pirmdiena? Vai jūs esat entuziasma pārpilni, gaidot kādas iespējas un izaicinājumus diena nesīs? Vai arī jūs pārņem dusmas, jo vēlaties, kaut varētu atgriezties gultā, cieši apsegties un aizmirst par iešanu uz darbu pilnībā?
Māksla ir sūrs, grūts darbs. Sēdi un svīsti. Spied savu citronu. B.Veisberga. Es, tavs maigais jērs...
"Izskatās diezgan labi," mans vidusskolas sporta skolotājs man teica. "Ja vien nebūtu tā, ka tu tik ilgi paliec uz vietas." Tāds bija viņa sarkastiskais paņēmiens, kā pateikt, ka ar manu skriešanas stilu ir tāpat kā ar vecu vīru šūpuļkrēslā – aktivitātes kustībā it kā ir daudz, bet progresa tikpat kā nav. Daudziem no mums tieši tāpat ir ar dzīvi. Mēs pastāvīgi esam aizņemti, taču ko mēs esam sasnieguši? Ja esam sasnieguši maz, tad kāpēc mēs turpinām darīt to pašu, ko iepriekš?
24.augustā Viļņā sākās Baltijas Ceļa skrējiens, kurš ilga trīs dienas līdz Tallinai caur Rīgu. Skrējiens radās 1991. gadā pateicoties Lietuvas Amatieru skrējēju asociācijas prezidentam Romas Bernatas kungam. Pirms 23.gadiem, kad divi miljoni baltiešu sadevās rokās un izveidoja dzīvo ķēdi - Baltijas Ceļu, lai pasaulei atgādinātu par pusgadsimtu iepriekš noslēgto apkaunojošo Molotova–Rībentropa (Staļina–Hitlera) paktu, kas sadalīja Baltijas valstis starp divām agresīvām lielvarām.