Mākslas terapija piedalās 3 vienlīdz svarīgi dalībnieki – klients/pacients, mākslas terapeits un radītais mākslas darbs. Stāstot terapeitam par savām problēmām, mēs varam apzināti vai neapzināti kaut ko nepateikt, noklusēt, arī samelot. Bet radošā procesa laikā un radītajā mākslas darbā var atklāties tēli, simboli vai domas, kas ikdienā tiek ignorēti vai, varbūt, ir aizmirsti.

 

Lai piedalītos vizuāli plastiskās mākslas terapijā, nav vajadzīgas kādas īpašas mākslinieka dotības! Visi cilvēki prot gan zīmēt, gan gleznot, gan izteikt sevi citos radošos veidos. Visi bērni pilnīgi dabiski gan zīmē, gan dejo, gan dzied un ar interesi izmēģina kaut ko jaunu. Tikai kādā brīdī mēs noticam tam, ka kaut ko nemākam un paši ieliekam sevi kastītē “es neprotu zīmēt, man nav talanta”. Rezultātā mēs aizslēdzam savu radošo potenciālu, bet radošums jau nav tikai par zīmēšanu vai gleznošanu. Radošums ir vajadzīgs, lai spētu neapjukt un rīkoties nestandarta situācijās, lai spētu atrast jaunu risinājumu esošajai problēmai, ja līdzšinējie risinājumi nepalīdz. Mākslas terapijā darbi netiek vērtēti! Mākslas terapijā nepastāv jēdzieni “pareizi” vai “nepareizi”. Viss, kas tiek radīts terapijas sesijas procesā, ir “pareizi”, jo tā ir dalībnieku pašizpausme un pasaules redzējums.