Dažas dienas iepriekš ar mani notika gadījums, kas man radija lielu pārdzīvojumu par to, ka zināmas un pārbaudītas lietas mēdz mainīties un atstāt tevi bezspēcīgu notikušā priekšā. Protams, ka es apzinos to, ka šajā pasaulē nekas nav perfekts, bet cilvēks pierod pie kaut kā, kas viņam ir. Liekas, ka tam ir jābūt ilgāk nekā mēnesi vai gadu, bet var izrādīties pavisam savādāk. Par to arī raksta Roberts Dž.Tamasi.
Turpinām apskatīt Latvijas vēsturi 1991.gada aploksnēs. Ir tāda vieta Rīgā, kur 11.novembrī pulcējas daudz ļaužu, arī valsts amatpersonas, notiek dažādi piemiņas pasākumi, - tas ir Sudrabkalniņš, piemineklis Rīgas atbrīvotājiem no Bermonta.
Raksta autors Riks Bokss salīdzina divas kompānijas, kuras esot problēmu situācijā, rīkojas pavisam pretēji. Vai kompāniju rīcība palīdz nosargāt savu labo vārdu? Par to vairāk lasi rakstā.
Pirmā ideja celt pieminekli Brīvības cīņās kritušo piemiņai radās toreizējam Latvijas premjerministram Zigfrīdam Anna Meirovicam 1920.gadu sākumā. Viņš uzdeva izstrādāt neteikumus konkursam par ''piemiņas staba'' celtniecību.
Bija vairākkārtēji konkursi, kuros piedalījās tēlnieki: Burkards Dzenis, Emīls Melderis, Kārlis Zāle, Teodors Zaļkalns, kā arī arhitekti Eižens Laube un Ernests Štālbergs. Tomēr konkursus vajadzēja rīkot arī 1923. gadā, tad arī pirmo reizi parādījās nosaukums ''Brīvības piemineklis''.
Bija vairākkārtēji konkursi, kuros piedalījās tēlnieki: Burkards Dzenis, Emīls Melderis, Kārlis Zāle, Teodors Zaļkalns, kā arī arhitekti Eižens Laube un Ernests Štālbergs. Tomēr konkursus vajadzēja rīkot arī 1923. gadā, tad arī pirmo reizi parādījās nosaukums ''Brīvības piemineklis''.
-
Sākums
- Publikācijas