Pirms dažiem mēnešiem mūsu kopienā vienas nedēļas laikā notika divas bēres. Abās tika apglabāti man pazīstami vīri, abi šeit ilgu un kopumā garu mūžu nodzīvojuši un ar plašu paziņu loku. Es pieņēmu, ka arī bēres būs diezgan līdzīgas. Vairāk kļūdieties es nevarēju.

Pirmās bēres bija iespaidīgas svinības dzīvei, tādas sen nebiju redzējis. Ieradušies bija visi bērni un mazbērni. Redzēju, ka viņi visi ir personības, katrs ar savu patstāvīgu raksturu. Viņiem bija labas (ne perfektas) savstarpējās attiecības un attiecības ar apkārtējo kopienu. Daži mazbērni runāja par to, ko iemācījušies no vectēva, un atmiņas par viņu. "Es atceros kā vecaistēvs...", tika teikts neskaitāmas reizes. Viņš pilnīgi noteikti dzīves laikā bija atstājis ietekmi uz vairākām paaudzēm.

Bet tur nebija tikai ģimene. Bija ieradušies arī vairāki vadītāji no uzņēmuma, kurā strādāja viņa dēls, atlidojuši no Austrumu krasta. Bēru telpa bija pārpildīta ar simtiem draugu un radu. Es biju pārsteigts, cik daudzu dzīves viņš bija aizskāris.

Augstākās līgas beisbolists un dažkārt humorists Jogi Berra jokoja: "Jums vienmēr jāiet uz citu cilvēku bērēm, citādi viņi nenāks uz jūsējām." Tas nav tas, kāpēc es priecājos, ka aizgāju. Es priecājos tāpēc, ka šīs bija tāda veida bēres, kas liek aizdomāties: "Es vēlētos, lai manās bērēs būtu līdzīgi." Protams, šī vīra bēres izskatījās tādas, jo viņa dzīve bija tāda.

Vēlāk, tajā pat nedēļā, es biju citās bērēs. Izrādījās, ka bija atnākuši mazāk nekā 10 cilvēki. Viņi bija noalgojuši mācītāju, jo viņam nebija neviena tuva mācītāja, kurš izvadītu.

Nebija tā, ka viņš pēdējos 30 gadus būtu nodzīvojis atrautībā no visiem. Viņam bija ļoti piepildīta dzīve, bet tā rezultējās bērēs bez pavadītājiem. Kāpēc? Tāpēc, ka viņa dzīve bija piepildīta ar nepareizām lietām. Tā bija vērsta uz sevi. Pilna ar materiālām lietām, nevis veselīgām attiecībām un pozitīvu ietekmi.

Biju domājis, ka bēres būs līdzīgas, bet tās bija pilnībā atšķirīgas.

"The New York Times" publicists un ziņu komentētājs Deivids Bruks to aprakstīja kodolīgāk, norādot, ka mūsu kultūrā pieņemts godināt "CV tikumus", bet mums mūsu dzīvē ir jāmeklē "bēru runas" tikumi. Iespējams, pirms tā uzrakstīšanas viņš bija apmeklējis bēres.

Bēres ir veids, kā likt mums piebremzēt un izsvērt dzīves gaitu un mūsu dzīves prioritātes. Tās liek mums domāt par mūžīgo un dievišķo. Tās liek mums apturēt dzīves rutīnu un troksni, lai pārdomātu, vai dzīve iet tā, kā mēs gribam. Tās liek mums godināt cilvēkus vairāk nekā lietas un aktivitātes. Tās liek mums atskatīties, kas, savukārt, bieži vien var palīdzēt skatīties uz priekšu.

Varbūt tieši tāpēc Rakstos teikts: "Labāk ir ieiet sēru namā nekā dzīru namā, jo tur redz norādījumu uz visu cilvēku galu un tas, kas vēl dzīvo, to lai ņem pie sirds." (Salamans mācītājs 7: 2).

Es pilnībā saprotu, ka nāvei pieder bēdīgā un pat šokējošā mūsu dzīves noslēguma daļa. Bet, ja jums ir iespēja vērot, kā tiek pagodināta laba dzīve, ejiet uz bērēm.