ANO Iedzīvotāju fonda (UNFPA) pētījums LIVES, CHOICES AND FUTURES: WHAT YOUNG PEOPLE WANT AND WHAT SHAPES THEIR DECISIONS ABOUT RELATIONSHIPS AND PARENTHOOD — FINDINGS FROM THE DEMOGRAPHIC FUTURES SURVEY 2026. To izlasot, apstiprinās ne tikai jau esošie novērojumi - paliek ne tikai profesionāla interese, bet arī viens ļoti neērts jautājums.
Vai arī šoreiz kādam ietekmīgam cilvēkam, kurš pieņem lēmumus un kuram patiešām būtu iespēja mainīt attīstības paradigmu par labu cilvēku nākotnei, šie pētnieki atkal šķitīs tikai “nekompetenti liekēži”, jo “mēs jau tāpat visu zinām tāpat un tas nav svarīgi”? Vai arī šis pētījums tiks nolikts plauktā un pēc dažiem gadiem mēs atkal brīnīsimies par sekām?
Tas nav retorisks jautājums tikai skaistam ievadam. Tā diemžēl ir arī mana skumjā pieredze pētniecībā. Pētījumi tiek veikti. Dati tiek iegūti. Problēmas tiek identificētas. Zinātnieki gadiem brīdina par procesiem, kas kļūst arvien grūtāk atgriezeniski. Bet tad pienāk brīdis pieņemt politisku vai telpiskās attīstības lēmumu, un dati pārāk bieži zaudē sacensībā ar īstermiņa interesēm, priekšstatiem, politisku ērtību vai vienkāršo argumentu: “mēs jau tāpat zinām”.
Un tieši tādēļ vēlos vēlreiz uzsvērt, kāpēc telpiskās vides kritēriji ir tik būtiski demogrāfijā. Latvijā tos joprojām pārāk bieži ignorē.
Tieši tur slēpjas būtiska daļa atbildes uz demogrāfijas problēmu, taču tās risināšana prasa kaut ko daudz grūtāku par vienu pabalstu, vienu ministrijas programmu vai vienu priekšvēlēšanu solījumu. Tā prasa nopietnu starpdisciplināru sadarbību, datos balstītu lēmumu pieņemšanu un gatavību mainīt līdzšinējo attīstības paradigmu.
Un galvenais, ko šis pētījums mums pasaka, ir ļoti vienkāršs -JAUNIEŠI JOPROJĀM NEATSAKĀS NO ĢIMENES.
BET - MĒS NEESAM RADĪJUŠI VIDI, KURĀ VIŅI JŪTAS PIETIEKAMI DROŠI TO VEIDOT. Tā ir arī mūsu paaudzes atbildība. To esmu uzsvērusi daudzas reizes.
Kā pilsētplānotājai un pētniecei man demogrāfijas jautājums vienmēr ir šķitis daudz plašāks par dzimstības statistiku.
Demogrāfija nesākas tikai dzemdību namā. Tā sākas daudz agrāk - ar jaunā cilvēka iespējām izdzīvot - saglabāt veselību, iegūt spējām atbilstošu izglītību, atrast spējām un interesēm atbilstošu stabilu darbu, kļūt ekonomiski patstāvīgam (arī ar mazākām spējām vai veselības problēmām), atrast piemērotu mājokli, veidot attiecības un justies pietiekami droši par nākotni, lai pieņemtu lēmumu par bērniem. Bērni dzimst visiem - mazāk turīgiem, bagātiem, mazāk izglītotiem, augsti izglītotiem. Visiem jābūt vieta šajā sabiedrībā - cieņpilni, ar izpratni.
UNFPA Demographic Futures Survey 2026 šo sakarību ļoti uzskatāmi apstiprina. Tas ir iespaidīga mēroga pētījums - aptaujāti 108 926 internetam pieslēgti jaunie pieaugušie vecumā no 18 līdz 39 gadiem 73 valstīs un teritorijās. Ļoti nozīmīgs bija pētījums par sociālām šķirām Lielbritānijā, kas parādīja mūsdienu reālo šķiru struktūru, kur jaunatne bija ļoti apdraudētajā prekariāta grupā. Laikam šo terminu Latvijā vēl joprojām nelieto, bet runā tikai par izdomāto vidusškiru, kuras realitātē vairs nav, Protams, arī šeit zinātniski korekti jānorāda ierobežojumi. Paši autori uzsver, ka izlase nav statistiski reprezentatīva katras valsts iedzīvotāju kopumam. Rezultāti jālasa kā ļoti plašs starptautiski salīdzinošs ieskats aptaujāto jauniešu vēlmēs, uztverē un pieredzē, nevis kā precīzi nacionāla līmeņa rādītāji.
Pētījuma kopaina ir ārkārtīgi nozīmīga - jaunie cilvēki nav pārstājuši vēlēties ģimeni. Un tā ir loti laba vēsts! Manuprāt, tas ir signāls, kas Latvijai jāuztver ārkārtīgi nopietni. Demogrāfiskā ilgtspēja nav otršķirīga sociālās politikas tēma. Tā ir valsts ilgtermiņa pastāvēšanas, ekonomiskās ilgtspējas un teritorijas attīstības problēma. Vairāk nekā divas trešdaļas aptaujāto par sev ideālu attiecību un dzīves modeli izvēlējušies tādu, kas ietver laulību: 36 % vēlētos apprecēties pirms kopdzīves, bet 34 % - pēc kopdzīves perioda. Savukārt divi bērni ir visbiežāk minētais ideālais ģimenes lielums piecās no septiņām pētījuma reģionu grupām.
Tātad, manuprāt, ir aplami demogrāfisko krīzi vienkāršoti skaidrot ar apgalvojumu, ka jaunajai paaudzei vienkārši esot “mainījušās vērtības” un tā vairs nevēloties ģimeni. Pētījums rāda daudz sarežģītāku ainu. 88 % respondentu finansiālo drošību uzskata par svarīgu priekšnosacījumu, lai justos gatavi kļūt par vecākiem. 87 % nosauc stabilu nodarbinātību, bet 85 % — emocionālo gatavību. Savukārt ekonomiskos un mājokļa ierobežojumus 72 % vērtē kā nozīmīgu šķērsli bērnu radīšanai.
Un te sākas mana profesionālā joma - pilsētplānošana. Mājoklis nav tikai nekustamais īpašums. Mājoklis ir viens no ģimenes un demogrāfijas politikas galvenajiem instrumentiem. Ja jaunam cilvēkam nesamērīgi liela ienākumu daļa jāatdod par īri vai mājokļa kredītu, ja ģimenei piemērots mājoklis nav finansiāli sasniedzams, ja dzīvesvietas tuvumā nav bērnudārza, skolas, veselības aprūpes, darba vietu un ērta sabiedriskā transporta, mēs nevaram pēc tam brīnīties, ka ģimenes veidošana tiek atlikta. Tā nav tikai cilvēka privāta izvēle. Tā ir reakcija uz vidi, kuru mēs esam radījuši. Pats pētījums politikas veidotājiem īpaši norāda uz mājokļu pieejamību, nodarbinātības drošību un atbalstu vecākiem ar maziem bērniem. Autori secina, ka ekonomiskie un sociālie apstākļi ir būtiski tam, vai cilvēki vispār spēj īstenot savas vēlmes attiecībā uz partnerību un bērniem. Manuprāt, tas ir ārkārtīgi svarīgs secinājums arī Latvijai.
DEMOGRĀFIJAS POLITIKA NEVAR BŪT TIKAI PABALSTU VAI NODOKĻU POLITIKA.
Tai jābūt horizontālai holistiskai valsts politikai, kur vienotā sistēmā skatām:
MĀJOKLI + DARBU + TRANSPORTU + BĒRNU APRŪPI + IZGLĪTĪBU + VESELĪBAS APRŪPI + KVALITATĪVU DZĪVES VIDI.
Tieši šī sistēmiskā skatījuma Latvijā man visvairāk pietrūkst. Un te ir vēl viens satraucošs pētījuma signāls. Tikai 39 % aptaujāto piekrīt vai pilnībā piekrīt, ka viņu valsts valdība sniedz lielu atbalstu jauniešiem. Līdzīgi zems ir valdību atbalsta vērtējums vecākiem ar maziem bērniem un darba devēju spējai atbalstīt darba un ģimenes dzīves līdzsvaru. Tas liek uzdot vēl vienu neērtu jautājumu: vai mēs pārāk bieži no jaunajiem cilvēkiem prasām demogrāfisku rezultātu, pirms valsts ir radījusi priekšnosacījumus, lai viņi šo izvēli vispār varētu atļauties? Īpaši nozīmīgs man kā pilsētplānotājai ir arī pētījuma secinājums, ka pāreju uz patstāvīgu pieaugušo dzīvi ietekmē gan sociālais stāvoklis, gan vieta, kur cilvēks dzīvo. Pētījumā konstatētas atšķirības pēc izglītības līmeņa un urbanizācijas pakāpes, un autori uzsver, ka jauniešu atbalsta politika nevar būt atrauta no konkrētā sociālā, ekonomiskā un teritoriālā konteksta.
Latvijā tas ir īpaši svarīgi.
Mums nav vienas abstraktas “Latvijas dzīves vides”. Ir Rīga, Pierīga, reģionālie centri, mazpilsētas un attālākas lauku teritorijas ar ļoti atšķirīgu mājokļu tirgu, darba iespējām, mobilitāti, izglītības, veselības un citu pakalpojumu sasniedzamību. Tādēļ arī demogrāfijas politika nevar būt teritoriāli akla. Un visbeidzot - manuprāt, viens no skaistākajiem šā pētījuma secinājumiem. Aptaujātie jaunieši nevēlas bērnus tāpēc, lai izpildītu valdības demogrāfisko plānu.
80 % kā svarīgu vai ļoti svarīgu iemeslu bērnu radīšanai min prieku un laimi, ko bērni sniedz. Tas ir tas pats emocionālais aspekts, ko vēlējās cilvēki arī pirms 100 gadiem. Arī tehnoloģijas to nav aizstājušas. Savukārt valdības mudinājums radīt bērnus un arguments, ka bērni nepieciešami nākotnes darbaspēkam, ir starp viszemāk vērtētajiem motīviem. Tas ir ļoti cilvēcīgs, bet vienlaikus ļoti nopietns atgādinājums politikas veidotājiem. Cilvēki neveido ģimeni tādēļ, lai uzlabotu valsts statistiku -viņi veido ģimeni tad, kad redz tai nākotni. Tāpēc, ja Latvija patiešām vēlas risināt demogrāfijas problēmu, mums mazāk jārunā par to, kā pārliecināt cilvēkus radīt bērnus, un daudz vairāk par to, kā uzbūvēt valsti, pilsētas un noturīgu dzīves vidi, kurā cilvēki paši jūtas pietiekami droši īstenot savu vēlmi pēc ģimenes.
Un tādēļ atgriežos pie sākotnējā jautājuma. Vai mēs beidzot ieklausīsimies pētījumos un izmantosim zināšanas, lai mainītu politiku, vai arī kārtējo reizi pateiksim - “mēs jau visu zinām” - un pēc desmit gadiem maksāsim par šodien nepieņemtajiem lēmumiem?
Tā nav abstrakta diskusija. Atgādinu, ka tā ir par Latvijas nākotni.
Vēl viena būtiska piebilde par Eiropu un Baltijas valstīm šajā pētījumā. Eiropa pētījumā nav pārstāvēta vienmērīgi. UNFPA vienā analītiskajā grupā “Eastern Europe and Central Asia” apvieno gan Austrumeiropas valstis, gan Kaukāzu un Centrālāziju. Tajā ir 15 valstis un teritorijas: Azerbaidžāna, Bosnija un Hercegovina, Čehija, Igaunija, Gruzija, Ungārija, Kazahstāna, Kosova, Kirgizstāna, Ziemeļmaķedonija, Polija, Moldova, Serbija, Ukraina un Uzbekistāna. Savukārt Rietumeiropas valstis analizētas kopā ar Austrāliju, Kanādu un ASV. No Eiropas šajā grupā ir Somija, Francija, Vācija, Itālija, Norvēģija, Portugāle, Spānija, Zviedrija un Apvienotā Karaliste. No visām trim Baltijas valstīm pētījumā ir tikai Igaunija. Latvijas un Lietuvas nav. Tādēļ pētījuma rezultātus nedrīkst automātiski pasniegt kā Latvijas jauniešu viedokli. Mums šādu datu šajā pētījumā vienkārši nav. Vispār tādu datu Latvijā nav. Arī par Igauniju jābūt precīziem: globālajā pētījumā tā piedalās, taču publicētajā ziņojumā galvenie rezultāti pārsvarā apkopoti pa reģionu un ienākumu grupām, nevis sniegti kā atsevišķs Igaunijas profils. Tāpēc Austrumeiropas un Centrālāzijas kopējos procentus nedrīkst saukt par Igaunijas rezultātiem. Taču Eiropas salīdzinājumā redzama kāda ļoti būtiska kopīga laba un cerīga tendence. Jaunieši nav masveidā atteikušies no ģimenes idejas. Divi bērni ir visbiežāk nosauktais ideālais ģimenes lielums gan Austrumeiropas un Centrālāzijas grupā (37 %), gan Rietumeiropas/Austrālijas/Kanādas/ASV grupā (44 %).
Jā, vērtību pārmaiņas pastāv. Piemēram, Rietumeiropas/Austrālijas/Kanādas/ASV grupā 14 % aptaujāto norāda, ka viņu ideālais bērnu skaits būtu nulle. Taču ar “jauniešiem mainījušās vērtības” vien demogrāfisko situāciju izskaidrot nevar. Pētījums daudz spēcīgāk parāda citu sakarību: VĒLME PĒC ĢIMENES → FINANSIĀLĀ DROŠĪBA → STABILS DARBS → PIEEJAMS MĀJOKLIS → PARTNERATTIECĪBU STABILITĀTE → PIEEJAMI PAKALPOJUMI → DARBA UN ĢIMENES SAVIENOŠANA → IESPĒJA PIEŅEMT LĒMUMU PAR BĒRNU. Ja šajā ķēdē ir ilgstoši pārrāvumi, tas nebūt nenozīmē, ka cilvēks vairs nevēlas ģimeni. Tas var nozīmēt, ka viņš atliek ģimenes veidošanu vai nespēj īstenot tādu ģimenes modeli, kādu pats vēlētos.
Pētījums tieši norāda uz finansiālo drošību, stabilu nodarbinātību un mājokļa pieejamību kā būtiskiem ģimenes veidošanas priekšnosacījumiem, bet ekonomiskos un mājokļa ierobežojumus - kā būtiskiem šķēršļiem. Un tieši šeit man rodas jautājums par Latviju. Mēs ļoti daudz runājam par to, ka Latvijā dzimst maz bērnu.
Bet vai mēs vispār pietiekami labi zinām, cik liela ir plaisa starp ģimeni, kādu Latvijas jaunieši VĒLĒTOS, un ģimeni, kuru viņi savos reālajos ekonomiskajos un telpiskajos apstākļos uzskata par IESPĒJAMU?
Vai mēs zinām, kā šo izvēli ietekmē mājokļa cena un kvalitāte, darba vietas atrašanās, ikdienas mobilitāte, bērnudārzu pieejamība, veselības aprūpe, skolas, sabiedriskais transports un tas, cik daudz laika cilvēks katru dienu zaudē, pārvietojoties starp šīm funkcijām?
Tie jau ir pilsētplānošanas un telpiskās attīstības jautājumi. Un tieši tādēļ es atkal uzsveru: demogrāfiju nevar risināt viena ministrija, viens pabalsts vai viena kampaņa. Ja mēs gribam saprast, kāpēc cilvēki rada vai nerada bērnus, mums vienā analītiskajā sistēmā jāliek demogrāfija, mājoklis, darbs, transports, pakalpojumu sasniedzamība un dzīves vides kvalitāte. Un tikai tad jāpieņem politiskie lēmumi. Citādi mēs turpināsim ārstēt sekas, pat īsti neizpētot cēloņus.