Kad azartspēles kļūst par atkarību

: Publikācijas; 08 Janvāris 2010

Sveicināti! Es esmu atkarīgs no azartspēlēm, mani sauc ... ........ Tā katru ceturtdienu, trīs gadus un vienpadsmit mēnešus, es uzsāku runu Azartspēļu Atkarīgo sanāksmē. Es labi atceros to ziemas vakaru, kad kārtējo reizi, zaudējot pēdējo santīmu beidzot sapratu, ka es patiešām esmu gatavs pārtraukt iznīcināt sevi, piedaloties azartspēlēs, bet man nav pa spēkam izdarīt to pašam.

Tūkstošiem reižu, gadiem ilgi, es rīkojos vienādi un saņēmu vienu un to pašu rezultātu, ar cerību, ka kādu dienu rezultāts būs atšķirīgs. Tāpat kā neprātis, kas atkal un atkal ķeras pie metāla stieņa, kas nokaitēts līdz baltkvēlei cerot, ka kādu reizi viņš ne apdedzinās roku, tā arī es cerēju mainīt savu dzīvi uz labāko pusi ar azartspēļu palīdzību.

Kāds iekrīt šajā bezdibenī pakāpeniski, kāds diezgan ātri kļūst atkarīgs. Man pietika vienas reizes, lai justu nepārvaramu vēlēšanos atgriezties vēl un vēl. Kā es saprotu tagad, tas bija saistīts ar mana rakstura īpašībām. Ar spēļu automātu un karšu kombināciju palīdzību radās ilūzija, ka pastāv iespēja nopelnīt vieglu naudu nepieliekot pūles. Viss šķita tik vienkārši, nevajag smagi strādāt, grūti mācīties, nāc un vinnē. Tieši šeit izpaudās mana rakstura negatīvās īpašības: pašlepnums, alkatība, sevis žēlošana, vēlme saņemt visu un uzreiz (katram tās ir citas).

Dažādu iemeslu dēļ tās manī attīstījušas kopš bērnības. Kāre mēģināt atkal un atkal, laimēt naudu kazino kļūst par galveno ideju. Diezin kāpēc sāku domāt, ka tas dos man spēju kļūt par nozīmīgu un spēcīgu personību, veiksmīgu vīrieti. Visas pārējās cilvēciskās prioritātes un pienākumi pakāpeniski kļuva par nevajadzīgiem atsvariem. Draugi, dzīvesbiedre, vecāki, darbs kļūst par kaitinošiem šķēršļiem, kuri atņem laiku un resursus manai svarīgākai vērtībai dzīvē- spēlei.

Tāpat kā jebkura atkarība, azartspēļu atkarība ir viltīga, izmaiņas raksturā notiek pakāpeniski, izmaiņas personībā ir neredzamas pašam spēlmanim. Pēkšņi sāku saprast, ka kaut kas nav kārtībā, bet tā kā neizjutu pārmaiņas sevī, tad radās sajūta, ka apkārtējā pasaulē un cilvēkos apkārt ir notikušas dažādas negatīvas izmaiņas. Cilvēki kļūst nikni, negrib vairāk sazināties, rodas problēmas - parādi un meli, realitāte kļūst pretīgāka un pretīgāka, bet vēlme izvairīties no tās kļūst arvien spēcīgāka. Un uz kurieni spēlmanis var aizbēgt no realitātes?

Protams, uz kazino vai spēļu zāli. Tur neviens neko neprasa, laiks rit nemanāmi, un ir cerība atrisināt visas problēmas ar veiksmīgu likmi vai ar laimīgo kombināciju, kas parādās uz spēļu automāta ekrāna. Azartspēļu atkarīgais jau nevar atšķirt, kur ir fantāzija, kur- realitāte. Sanāk bezizejas situācija. Spēle rada problēmas, bet, lai izvairītos no problēmām, kaut uz laiku par tām aizmirstu, spēlmanis atkal iet uz kazino, un ar to tikai palielina savu problēmas nastu. Un tā mēnesi pēc mēneša, gadu pēc gada.

Atkarība lēnā garā iznīcina visas jūtas un rakstura īpašības, kas neļauj tai justies ērti, tā aizņem vairāk un vairāk vietas prātā. Kaut kur pazūd draudzīgums, sirsnība un līdzjūtība. Par galveno kļūst sajūta, kuru var nosaukt par nemieru. Kā samaksāt parādus, kā samelot, lai par to neviens neuzzina, kur vēl aizņemties? Neprātīga cerēšana uz lielo laimestu, kas uzreiz atrisinās visas problēmas kļūst par apsēstību. Diemžēl vinnests nekad nav pietiekami liels, lai pārtrauktu spēlēt. Spēlmanis ir tik tālu no realitātes, ka nevar saprast, ka nauda kā vinnests vairs nav vissvarīgākais mērķis, tā ir nepieciešama kā ieejas biļete spēļu pasaulē. Galvenā vajadzība ir spēle pati par sevi, kā process. Tas ir svarīgākais iemesls, kāpēc azartspēļu atkarīgajam nav iespēju atrisināt savas finansiālās problēmas ar vinnestu. Šodienas vinnests agri vai vēlu tiks zaudēts, nepieciešama jau ir pati spēle, nepieciešamība pēc iespējas ilgāk atrasties azartspēļu pasaulē.

Azartspēļu atkarīgais ir noslēpumains, nēsā visas problēmas sevī, jo to atzīšana varētu sarežģīt piekļuvi naudai, kura ir nepieciešama, lai varētu atrasties "pasaulē, kurā nav problēmu". Cilvēki vairs neaizdos naudu, tuvinieki vairs neticēs, melu shēmas, kuras darbojās gadiem ilgi, vairs nebūs uzticamas, būs jāatzīst problēmas personībā, un tas viss radīs draudus spēlmaņa ilūzijai, kura aizvien vairāk aizstāj realitāti. Iedomājieties cilvēku, kurš mostas ar domu par dzīves zaudējumu, veido plānus, kā iegūt līdzekļus, domā, kā atdot un uzreiz, kā aizņemties un atkal atdot, kā izskaidrot naudas trūkumu un vēlās atgriešanās mājās tuviniekiem, kā ātrāk tikt vaļā no visām ģimenes un darba saistībām, lai atkal aizietu spēles pasaulē, kura atkal un atkal pasliktina situāciju. Un tā dienu pēc dienas, gadu pēc gada. Raugoties no malas tas šķiet par neprātu, bet tā ir slimība, no kuras var zaudēt prātu, izdarīt pašnāvību vai iekļūt cietumā . Kāds no cilvēkiem, kuri katru dienu iet garām jums, var būt arī kāds jūsu paziņa, var būt atkarīgs no azartspēlēm.

Mūsu sabiedrībā azartspēļu atkarība netiek uztverta kā nopietna slimība, cilvēki domā, tas ir tikai stulbums vai rakstura vājums. Izskaidrot visas sāpes un izmisumu cilvēkam, kurš par laimi ir tālu no šīs situācijas nav iespējams, bet mums ir jārunā par to, lai sabiedrība izprastu, ka tā ir ļoti bīstama slimība, atkarīgiem no azartspēlēm tiešām vajadzīga palīdzība, tā pat kā alkoholiķiem vai narkomāniem.

Manuprāt, daudzu profesionāļu kļūda, kuri nodarbojās ar šo slimības terapiju, ir vēlme dziedināt no šīs atkarības, vēlme pilnībā izārstēt cilvēkus no azartspēļu atkarības. Bet, manuprāt, tā ir rakstura un gara problēma, nevis kastes ar mikroshēmām vai galda ar zaļu vadmalu. Nevar amputēt rakstura īpašības, kuras gadiem ilgi vadīja manu uzvedību. Manā gadījumā es nevaru kā ar nazi nogriezt pašlepnumu, alkatību, sevis žēlošanu, bet manos spēkos ir samazināt šīs īpašības līdz minimumam, iemācīties ar tām sadzīvot, lai tās neapgrūtinātu man dzīvi. Domāju, ka spēļu atkarība ir līdzīga hroniskai slimībai, jāveic nepieciešamo profilaksi, jāuzrauga savu veselību un jādzīvo savu dzīvi, neaizmirstot, ka esi slims. Patiešām, atkarīgie no azartspēlēm visu dzīvi būs vienas likmes attālumā no pašiznīcināšanas, tā pat kā atkarīgais no alkohola vienmēr būs vienas glāzes attālumā no savas slimības.

Neiet uz vietām, kur spēlē, ņemt līdz naudas tieši tik daudz, cik nepieciešams, nesazināties ar tiem, kuri spēlē, darīt visu, kas palīdz atturēties no pirmās likmes tikai šodien. Ja rīt es ievērošu šos noteikumus, tad ir pilnīgi iespējams, rīt es arī dzīvošu bez spēles. Bet galvenais ir darbs pie sava rakstura īpašībām. Jāiet garu ceļu. Zaudēt sevi, kā izrādījās, var ļoti viegli un ātri, bet piecelties pēc šī zaudējuma ir ļoti grūti, dažreiz pat neiespējami bez citu palīdzības. Lai atgūtu uzticību sev, atjaunotu attiecības ar tuviniekiem būs nepieciešama, centība un ilgtermiņa darbs. Bet jebkurš, kas atveseļojas, pateiks, ka atgūt pašapziņu, dzīvot bez meliem, sajust mieru ir tā vērts. Nekad nav par vēlu atzīt mūsu kļūdas, nekad nav pārāk vēlu būt laimīgam.

Azartspēļu Atkarīgo kopienā ir tradīcija, kad atnāk jaunatnācējs pastāstīt savu stāstu par izmisumu un cerību. Ja kāds jūt, ka ir gatavs pārtraukt savu dalību azartspēlēs, bet nevar pats ar to tikt galā, tad nāciet pie mums, uzklausiet mūsu dzīves stāstus un padalīties ar savējo. Pieņemiet palīdzības roku un Jūs vairāk nejutīsities vientuļi ceļā uz atveseļošanos.

Šodien es vairs nespēlējos ar savu dzīvi, ceru, ka jūs arī. Ja tomēr vēlaties saņemt atbalstu un saprotošu attieksmi pret savu problēmu, sazinieties ar mums.

Anonīms

Bilde ©thelondonfog

Pievienot komentāru

Komentāri

0 # Anchux 2018-02-13 22:20

Sveiki,
Vēlējos noskaidrot, cik liela ir dalības maksa.
Un, apmēram, cik lielas Jums ir grupas trešdienās, Vidrižu ielā?