Bildes

8.daļa
  
  Piektā oktobra rītā dodamies augšup zem vieglu mākoņu klātām debesīm, ejam visi seši, kuri bijām nometnē. Pirmie uz augšu startē Imants ar Ilgvaru un labā tempā sasniedz nākošo nometni, pa ceļam apdzenot kaimiņ ekspedīciju dalībniekus, kuri atstāja sedlieni pusotru stundu agrāk. Somas visiem smagas šim augstumam, jo nesam trīs teltis, visu nepieciešamo augšējām nometnēm un arī savu ekipējumu. Pārējie tāpēc ejam krietni lēnāk. Nometnē 6400 vairāki brīvi laukumiņi – visi devušies augšā.  

Putenī doties augšup nav ko domāt. Periodiski cīnāmies ar sniegu, kas cenšas mūs apbērt kopā ar teltīm. Aiz sniega vērpetēm japāņi krata roku Benuā, jādomā, viņš bijis virsotnē un šodien tomēr pamanījies nonākt lejā. Mums gan neizdodas parunāt. Kalns atkal mainījis mūsu plānus. Viena sasaite gan dosies augšup pie pirmās izdevības. Tajā būs Imants, Ilgvars un es. Ja laiks vai citi iemesli izjauks kāpienu nākošajiem, tad tagad jādod iespēja pacelties virsotnē maksimālajam cilvēku skaitam. Ievērojot mūsu nākošo nometņu telšu ietilpību, Jānim un Pēterim nav jēgas šeit gaidīt, lai mums sekot vēl pēc dienas. Pārāk ilgā uzturēšanās lielajā augstumā būs izsūkusi daudz spēku, un cerību uz panākumiem praktiski nepaliks. Viņiem šis jāuzskata par svētīgu papildus aklimatizācijas pasākumu. Abiem sākotnējo vēlēšanos doties uz bāzes nometni, pamatīgi atpūsties un ar svaigiem spēkiem atgriezties pie izšķirošā mēģinājuma.

Tikmēr augstu virs mums risinās kādas traģēdijas pirmais cēliens. Tiek meklēts skābeklis, kura mums nav, taujāts pēc dakteriem. Pamazām noskaidrojas, ka augšējā nometnē saslimis kāds no alpīnistiem. Pēc kļūst redzama procesija, kura transportē lejā guļammaisā ietītu cietušo. Imants un Ilgvars piesakās glābšanas darbos, bet viņi tikko uznākuši, un tāpēc priekšlikums tiek taktiski noraidīts. Saslimis viens no jaunzēlandiešiem, un tas viņam nav pirmo reizi kalnos. Notiek intensīvas konsultācijas ar dakteriem BN. Piedāvājam savas spricējamās zāles pret tradicionālajām augstkalnu kaitēm, bet tās nez kāpēc nav vajadzīgas. Nelaimīgo izģērbj kailu, ietin auluminizētā plēvē un novieto kādā no beļģu teltīm. Mēs atdodam cietušajam suņu vilnas zeķes un citas siltās mantas. Teltī zem mums vēl ilgi deg uguns.

Bildes

No šejienes tālāk ejam jau „alpu silā". Tas nozīmē, ka visu nepieciešamo – divas teltis, gāzi, pārtiku un savu inventāru nesam līdz un ejam uz mērķi bez griešanās atpakaļ. Tāpēc somas atkal nav vieglas. Imants ar Ilgvaru aiziet pirmie, es viņiem sekoju. Sākumā sokas tīri jauki. Pēc krietna laika izvelku dienasgrāmatu, lai reģistrētu pirmos soļos izšķirošajā virzienā. Kamēr meklēju vēl arī karti, mani papīrā fiksētie pārdzīvojumi aizripo lejup pa nogāzi, šoreiz uz neatgriešanos. Tas sabojā garastāvokli ilgākam laikam, un dažas dienas vispār neko vairs nerakstu.

Pāri klintīm virves ved uz kores pretējo pusi. Vertikāls sniega, ledus un akmens maisījums. Neviens no komponentiem nav īsti stabils, tomēr ļoti uzmanīgi jāmeklē atbalsta punkti. Ledus šķirbās redzami iepriekšējo gadu virvju fragmenti. Lēni un uzmanīgi, soli pa solim tieku drošībā dziļā sniegā uz kores. No ilgi gaidītajām teltīm ne vēsts. Pēdas sniegā ved taisni augšup uz draudīgu klinšu sienu. Neredzu gan ne mazāko iespēju šodien tikt līdz klintij un kaut kur aiz tās sameklēt savus kolēģus. Bet citas izejas nav. Eju un rēķinu, cik laika vajadzēs līdz klintij, labāk tomēr nerēķināt. Kad aiz nemanāma kores pārliekuma parādās krāsains pleķītis, atvieglojums ir gandrīz taustāms. Imants ar Ilgvaru jau uzcēluši telti. Iegāžos tajā un drīz vien tieku arī pie karsta piena.

Pirmā nakts šādā augstumā šogad un vispār. Teltī samērā ērti, kaut arī dažubrīd to purina vējš. Kaut kādi murgi par ieputinātu pārtiku, kura mums tūlīt būs vajadzīga. Sarma no jumta tieši sejā ik pa brīdim atsvaidzina. Neviens neizrāda īpašu vēlēšanos kustēties arī pēc saules parādīšanās.

Ilgvars nes telti un savu lielo guļammaisu, mēs abi – pārējo inventāru un pārtiku, katrs arī savu mantību. Maršruts atstāj kori un plašā lokā pa labi, traversā uz augšu šķērso Ziemeļu sienas stāvos sniegājus. Vispirms ļoti nepatīkami, ar sniegu aizbērti, bīstami klinšu plaukti. Tad atkal sniegs – stāvs, neviendabīgs, slāņains un irdens.

Mūsu apsveikumu pavadīts, lejup aiziet soms. Viņš startējis trijos naktī no teltīm mums blakus un atgriežas no virsotnes. No nogāzes izlīdušu, divu melnu klints bluķu ēnā kaut kā sačokurojušās pāris teltis. Tātad te ir tā bēdīgā slavenā 7200. Kamēr spriežam, ko darīt, kāds no iemītniekiem skubina mūs doties tālāk, kur kreisajā pusē esot labas vietas teltīm. Acīm redzot norūpējies, ka sadomāsim palikt te pat. Tomēr kāpjam vien tālāk pa klinšu un sniega robežu. Gan klints, gan sniegs vienmērīgi stāvs. Tad vēl viena iespaidīga klints piere. Zem tās nogāze vēl stāvāka, augšā milzīga sniega baravika. Sākumā izmīdām dažas kvadrāt pēdas baravikas pakājē, Jāuzvedas ļoti uzmanīgi, lai neaizslīdētu pats, vai palīdzētu to izdarīt pārējiem. Sākas cīņa ar sniega cepuri. Lejā noripo neviens vien kubikmetrs sniega. Mani kolēģi kustas krietni žirgtāk. Es pārsvarā mēģinu transportēt atlauztos, nozāģētos klučus līdz malai un tālāk. Tiek patērētas krietnas pāris stundas, toties laukumā brīvi ietilpst mūsu divvietīgā telts. Šaurajā bezizejā ir izcirstas durvis, ceļš uz virsotni ir vaļā.

Nav viegli trīs dūnās saģērbtiem vīriem sarūmēties mazajā teltī un vēl gatavot ēdienu. Kad salienam maisos, tik saspiesti vairs nejūtamies. Rīt pēdējā nakts pirms notikumiem, kuriem viss jāizšķir. Kalns īpašus pārbaudījumus nav sagatavojis, kaut arī dzīvsudraba stabiņš droši vien noslīdējis krietni zem trīsdesmit.

Rīta agrumā kāds aiziet garām virsotnes virzienā. Mums vispirms jātiek galā pašiem ar sevi. Uz gāzes degļa kļūst sniegs brokastīm, bet velk maisā sildītās zeķes un pa diviem zābakiem katrā kājā, jāapkaras ar nepieciešamajiem dzelžiem. Darbošanās ar kailām rokām ārpus telts pilnīgi jāizmirst. Imants dienasgrāmatā ierakstījis: „Drausmīgs aukstums. Rokā suņa pirkstainie un tiem virsū dūnu cimdi. Tie neglābj, jo nevar noturēt rokās ledus cirtni un bez tā arī tevis nebūs uz sklona. Arī kājas salst, neskatoties uz to, ka jāsit pēdas dziļajā sniegā."

Sienas traverss turpinās. Apejot klintis, jāceļas taisni augšup posmā ar aizvien pieaugušu stāvumu. Pēc pāris stundām ļoti lēni, dažubrīd viens otru drošinādami, pretī nāk divi vīri sasaitē. Jādomā – kādas ekspedīcijas šerpas. Mēs ejam bez virvēm. Tikai vēlāk, lejā nākot, sapratīsim savu kļūdu. Baltais sniega palags it kā viegli vibrē zem kājām nodevīgā nepastāvībā. Tagad vairs nebrīnos, ka Dainis* neatgriežas no šī kalna.

BildesKāpjas aizvien grūtāk. Reizē ar to parādās un nostiprinās doma, ka savā kāpienā neesmu viens. Ir vismaz viens vīriņš, kurš man palīdz. Sākumā viņa pienākumi un viņš pats tāds kā drusku izplūdis. Taču, jo smagāki soļi, jo viss kļūst saprotamāks. Mans palīgs nav nekāds vīriņš, bet gruntīgs vīrs, un viņa uzdevums ir regulēt manu elpošanu. Tas cenšas godīgi pildīt savus pienākumus, gan ar mainīgiem rezultātiem, no kā tieši atkarīga mana pašsajūta. Dažreiz mēs sarunājāmies vai varbūt sazināmies telepātiski un apspriežam situāciju. Pakāpeniski rodas pārliecība, ka skābekli piegādās normāli. To garantē visa atbildīgā vīra būtība. Tad uzmācas šaubas – ja jau te kāds regulē elpošanu, viņam jādarbojas manā iekšienē, un tur diez vai atradīsies vieta tādam iespaidīgam vīram. Tā kā šķiet, viņš tomēr ir maziņš. Par vārdu gan līdz galam skaidrībā netiku (varbūt Alfrēds?). Pamazām atklājās arī visa mana ķermeņa patiesā, līdz šim nezināmā struktūra. Izrādās, ka to veido vesela komanda dažāda dzimuma būtņu. Alfrēds (it kā) ir visas komandas darba koordinators.

Vistuvāk sapazīstos ar kreiso kāju, kas patiesībā ir diezgan simpātiska meiča. Kad kaut kas nojūk kopējā koordinācijā un samazinās skābekļa padeve, liekas, ka tūlīt uzzināšu viņas vārdu. Bet tad nākas apstāties, skābekļa patēriņš samazinās un sistēma atgriežas citā stāvoklī. Mana kolektīva darbojošās personas pabāl, un nogrimst līdz galam neuzpeldējušais vārds kreisajai kājai. Uz brīdi priekšā parādās balts, irstošs sniegs un divi stāvi, līdz kuriem attālums lēnām pieaug. Turpinu iešanu un pakāpeniski viens pēc otra darbā atkal iesaistās viss apkalpojošais personāls. Pie beigām laikam uzzinu arī kreisās kājas vārdu. Diemžēl tas tagad jau pagaisis reizē ar visas komandas izformēšanu pēc iepeldēšanas atpakaļ skābekļa okeānā, kas, gandrīz nepamanīts, dāsni mūs skauj lejā, kādā citā dzīvē.

Aiz dīvaini gaišas kores pārliekuma parādās divi stāvi un nāk man pretī. Imants un Ilgvars savu darbu padarījuši. Atliek apsveikt un apskaut. Līdz augšai esot dažas minūtes, nezinu, cik ilgi tās man vilkās. Augšā ir viss – pievārēta mūžība, pasaule un bezgalība pie kājām. Annapurna Austrumos, Tibeta Ziemeļos, džungļi un tīģeri Dienvidos. Tas viss tur ir, tiešām. Kādas sešas stundas vēlāk un tīrs komats piecus kilometrus zemāk Jānis B. rakstīs savos memuāros: „Nelielā krēslā astoņpadsmitos piecpadsmit pēc Latvijas (to rāda mans fotoaparāts) Ilgvars sasauc Zaulu augšējā nometnē un uzzin ilgi gaidīto vēsti – Ķoska (Imants Z. – T.Ķ.), Ilgvars un Tedis šodien, 10. oktobrī, ir uzkāpuši Baltajā Kalnā – Daulagiri! Imants gan runā aizelsies, brīžiem smagi elpo. Pašam esot melni kāju pirksti. Tedis nupat bez spēka ievēlies teltī. Ļoti auksts. Citādi viss kārtībā."

Stāvot tur augšā, tikpat kā bezgaisa telpā, pienāk brīdis, kad jāsaņemas, jākoncentrē visa atlikusī uzmanība un varēšana un jāmēģina likt pirmos soļus garajā atpakaļceļā. Tagad acu priekšā vairs nav sniega nogāze tepat degungalā, rokas stiepiena attālumā, bet balts bezdibenis no zābaku zolēm līdz ledājam dažus kilometrus zemāk. Soli pa solim trīcošās kājas tausta nogāzi. Tikai viena kļūda var kļūt arī par pēdējo. Šī doma nemaz nenāk par labu arī kāpšanas drošībai. Vai atkal gribas atmest visam ar roku – tikt pēc iespējas ātrāk lejā, pie savējiem un drošībā. Tad gan labāk apstāties un brīdi nogaidīt. Par atpūtu piesēžot gan nav ko sapņot. Sintētiskā materiāla bikses uz irstošā sniega sienas ir droša garantija izslīdēšanai. Apjēdzam, cik ļoti mums tagad noderētu neliels virves galiņš. Uz katru augstuma metru sanāks daži soļi. Krietna daļa no tiem ar muguru pa priekšu trijās taktīs uz četriem dzelkšņu priekšējiem zobiem. Un katrs solis ir izšķirošais.

Pēc pēdējā īpaši stāvā posma atkal pagriežos ar seju iešanas virzienā. Tuvojas krēsla un kārtējo reizi šķiet, ka līdz patvērumam šodien vairs neaizvilkt. Krietni zemāk, labajā pusē parādās kāda telts. Tad redz, kur mūsu kaimiņi uzcēluši savu nākošo nometni! Kad esmu jau gandrīz garām, vēlreiz pagriežu galvu, un kaut kas liekas pazīstams – tik tiešām, mūsu zaļais bruņurupucis. Daži soļi uz augšu gar klinti ir pēdējais piliens. Ieveļos teltī, gandrīz apgāzdams kūstošā sniega katlu un prīmusu.

Līdz pat rītam visi klepo un no gulēšanas nekas neiznāk. Ik pa brīdim liekas, ka mokas beigušās un laiks celties. Tikai tumsa liecina par pretējo, un izmisīgā gaidīšana turpinās. Lēni, lēni rīt laiks šajā, mūžā garākajā naktī. Reizē ar gaismu skubinu abus kaimiņus uz celšanos. Process lēns un mokošs saspiestajā telpiņā, kur visu klāj sarmas kārta pirksta biezumā. Uzvārām karstu dzeramo, vairāk nekas arī neprasās. Sakaru seansā, deviņos, Ilmārs saka, lai atstātajam telti nākošajam mēģinājumam. Imants gan izturas stipri skeptiski pret domu, ka vēl kādam izdosies tikt līdz virsotnei. Neskatoties uz to teltis, divus guļammaisus, gāzi un pārtiku nolemjam atstāt. Izmānām Ilgvaru ārā no telts un viņš aiziet lejā. Pieslējies stāvus atklāju, ka viegli reibst galva un kājas lāga neklausa. Atstājam telti līdz pusei ieputinātu un sākam tālo ceļu lejup. Pārvietojos kā palēninātā filmā. Imants seko aiz manis un atkārto, lai nesteidzos.

Šļūcu lejup pa virvēm ar bremzi un tomēr par pārdesmit soļiem vairāk nevaru izdarīt. No teltīm uz 6400 mums pretim ļoti lēni virzās divi stāvi. Drīz spiežam rokas Jānim L. un Ilmāram pēc gandrīz divu nedēļu pārtraukuma. Ilmārs pēc gandrīz divu nedēļu pārtraukuma. Ilmārs izjūdz mani un paņem somu. Pie teltīm var atkrist sniegā un ļaut cienāties ar karstu tēju. Patīkami piekost dažas dzērvenes, kuras Jānis B. pēdējos gados iemanās saglabāt ekspedīciju vajadzībām. Imants tiek galā ar pastētes bundžu un pus bundžu sasalušu zivtiņu. Savācam savas te atstātās mantiņas un uz priekšu.

Sākumā sokas tīri pieklājīgi, tad atgriežas iepriekšējais slinkums un gauži lēni, ar vairākām pīppauzēm, ierodos sedlienes nometnē. Atlikušo dienas daļu pavadām divatā ar Imantu telts neierastajā, komfortablajā plašumā. No ēšanas joprojām nekas nesanāk. Ar piespiešanos iemānu pus ābolu un tomātiņu plūmes lielumā – svaigi sveicieni no Marfas. Naktī neguļu slikti, ko nevar teikt par Imantu, kuru moka stiprs klepus. Bez tam viņš vakar atkal karojis ar sauli un uz brīdi noņēmis brilles. Tagad ļoti sāp acis un neko neredz.

Brokastīs vispiemērotākā šķiet laša zupa ar zaļajiem zirnīšiem un burkāniem. Vāļājāmies un gaidām Imanta redzes uzlabošanos. Dakterēšanai tiek lietoti tējas maisiņi uz acīm. Ap pusdienas laiku, labi atpūtušies, uznāk Jānis B. ar Pēteri. Pēc kāda brīža no augšas ierodas arī Ilmārs ar otru Jāni. Kopā kaļam galīgos plānus šim kvartetam. Augšējās nometnes ir uzstādītas un apgādātas praktiski ar visu nepieciešamo. Atliek tikai kāpt, droši vien sadaloties divos divniekos un izejot ar dienas intervālu. Pa to laiku saule jau draud paslēpties aiz kalna, tāpēc jāsāk kustēties. Ar savām mantām somā dodos lejā. Aizejošās ekspedīcijas izminušas pamatīgu vagu divos stāvos. Abi apledojuši. No augšējās vagas slīdu uz apakšējo, kura ir tik dziļa, ka kājas pinas un ķeras viena aiz otras. Divās vietās nogāzi atkal klāj jaunu gigantisku lavīnu sniega – ledus masa.

Pirms apakšējā ledus krituma sagaidu Imantu un tālāk ejam kopā. Šļūcot lejā pa pēdējo konusu, pamanu aiz ledus kluča slēpjamies divus stāvus. Karma un Birē mūs sagaida. Tiekam vaļā no somām un diezgan ļodzīgiem ceļgaliem brienam pāri ledājam. Pusceļā jauna tikšanās. Imants J. šodien ieradies no Marfas un nāk mums pretī ieplestām rokām. Pašam acīs asaras, kuras viņš aiziet nokratīt aiz tuvējā ledus bluķa.

Kad iebrūkam virtuves teltī, tiekam apkalpoti kā karaļi. Mums novelk zābakus, atnes siltas drēbes un pasniedz vakariņas. Šodien kārta streikot Imanta kuņģim, kurš ņem pretī tikai vārītus rīsus un rūgtu tēju. Pārējie gan neesam skubināmi. Ēdam un dzeram uz nebēdu, neizpaliek arī kāda ruma lāse. Pa to laiku Ilgvars G. izvilcis mūsu maisus un sakārtojis vietas teltīs.

Nākošajā dienā atkopjamies, rīkojam kārtējo vispārējo pirts dienu ar lielu mutes bļodu akmeņos aiz nometnes teltīm. Imants Z., kā sev klusībā nosolījies, nodzen bārdu un izsauc apkārtējos nedalītu jautrību – neviens viņu tādu sen nav redzējis Ilgvars P. sūdzas par dīvainu plankumu vienā acī, bet tā jau kādreiz ir bijis Pēterim, tāpēc īpaši neuztraucamies. Vakarā pārsteigums – nometnē ierodas Jānis L. Pēc iziešanas no sedlienes to atkal pievīlusi veselība un bijis jādodas atpakaļ.


*Dainis Makausks, pirmais Baltijas sniega leopards. Neatgriezās no virsotnes 1990. gada 31. oktobrī. Uzkāpā amerikāņu ekspedīcījas gājienā.

 

Turpinājums sekos...





Teodors Ķirsis

Rīgas Laiks

 



Ekspedīcija Daulagiri 8167 1.daļa
Ekspedīcija Daulagiri 8167 2.daļa
Ekspedīcija Daulagiri 8167 3.daļa
Ekspedīcija Daulagiri 8167 4.daļa
Ekspedīcija Daulagiri 8167 5.daļa
Ekspedīcija Daulagiri 8167 6.daļa
Ekspedīcija Daulagiri 8167 7.daļa 

 

Bildes ©Jānis Busenbergs






 
Privātuma Politika | Lapas karte | Archīvs