9.daļa

Sakaru seansiem jānotiek katru stundu, bet augša klusē. Mūsu bažas aug. Jau krietnā krēslā stāvi viens pēc otra lēni pazūd aiz kores. Sakaru joprojām nav. Sākam apspriest kandidatūras rītdienas gājienam uz sedlieni un tālāk. Lēni velkas nepatīkamas gaidīšanas un nervozēšanas stundas. Tikai astoņos vakarā atskan sprakšķi mūsu rācijā un Ilmārs atsaucas. Izrādās, ka viss kārtībā, vienīgā vaina – totāls nogurums un aukstums. Visas nopietnās sarunas pārceļam uz rītu un novēlam viens otram labu nakti.

Dienasgrāmatā šo dienu apraksta Jānis: „Sāksim kāpt. Saule spīd, bet auksts, vējš visu laiku dzen ģīmī sauso sniegu. Griežam sānus utt., bet grūti izvairīties. Jāiet pa cietu firnu uz augšu. Deguns jāiedur sniegā, lai putenis nekapātu seju. Pēc vairākām stundām sakaros Tedis prasa, kāpēc vadošais nevelk. Pēcis pamazām nometis tempu, esam viņu panākuši. Trijos „izslēdz" sauli. Esam kaut kur stāvā posma vidū, tikko trijās taktīs nogājām bezvirves posmu. Firns ciets, brīžiem eju ar ledcirtņa knābi. Pie visa tā jau labu brīdi vibrēju, nolemju uzvilkt pūķeni. Izvilkšana un uzvilkšana uz stāvās nogāzes vējā aizņem pus stundu. Pa to laiku Pēcis pienācis no muguras, gaida. Blondais (Ilmārs – T.Ķ.) jau uzcirtis pusnogāzē pirms ieplakas klintīm. Mēs ar Pēci mēģinām lēnām sekot. 3 soļi... zvaigznītes gan acīm, viegli grīļojos vējā. Acīmredzot vējš izpūtis visas dzīvības sulas, nedomāju pat vairs – kā un cikos varēsim tikt galā uz kores. Pēcis iet vēl vēlāk. Liekas neticami, bet nav pat 7000. Baltā korīte liekas tik tuvu, bet līdz tai šādā tempā vēl pusstunda. Ļoti tālu, jo pulkstens jau puspieci, bet sešos kļūst tumšs. Pēc brītiņa ieraugu, ka Blondais pagriezis pret mums ar ģīmi, vicinās un, liekas, ka nāk lejā. Pienāk klāt un izrādās, ka čomi no lejas teikuši, ka mums nav izredzes (maza kara viltībiņa – T.K.) Jātinas lejā. Viss darbs vējā – visās nozīmēs. Blondajam vēl ir problēmas ar Pēci, kurš negrib iet atpakaļ. Kā parasti, šim morālā kāpšana ir stiprāka par reālo. Viņš nekādi nevar novērtēt reālo situāciju – cik ilgi vēl būs jāiet līdz augšai.

Blondais aiztinas uz leju, es velkos pakaļ Pēcis vēl domā kādas minūtes. Tad arī sāk nākt. Virves galā apstājies, pabildējis sārtās virsotnes Tibetas pusē un Annapurnu. Horizonts pacēlies pāri Tukčes virsotnei. Uz augšu kāpjot, teltis visu laiku bija tuvu, tagad ir tālu un nemaz nenāk tuvāk. Drīz vien Pēcis aizskrien man garām, Blondaisvispār pazudis sniega vērpetēs. Eju lēnām un prātīgi. Vissliktāk iet pa pēdējo nogāzīti, neredz vairs, kur kāju likt, jo ir jau septiņi. Teltis atkal ieputinātas līdz jumtam. Blondais cīnās ar sniegu, mani iebāž teltī, lai ātrāk uztaisu ko siltu. Pamazām visi salienam iekšā. Labi, ka viss daudz maz labi beidzies." 

Ieturējis spartiskas brokastis, Jānis un Ilmārs gatavojas novākt nometni un doties lejā. Sakaros vēl apsveram augšējo nometņu glābšanas variantus. Šķiet, ka tādu nav, tāpēc būs jāatsakās no tajās atstātās mantības. Dodu signālu – visiem lejā. Imants Z. uz bēdām atkorķē Imanta J. „ krūmos noslēpto" ruma pudeli. Negaidīti saruna ieslēdzās otra rācija un Pēteris paziņo, ka nākošajā dienā iešot augšā novākt vismaz zemāko nometni, grib atļauju. Esmu neapskaužamā situācijā: lai šāda misija izdotos, būtu jānotiek brīnumam. Bet cilvēks ir izteicis priekšlikumu, kam var būt divi iemesli – viņš cer, ka tiks atteikts, vai tiešām tic, ka varēs to izpildīt. Domāju, ka Pēterim pašreiz viltības nav prātā, tāpēc negribu atņemt viņam iespēju pārbaudīt savus spēkus. Pēterim tiek atļauja, bet abiem pārējiem vismaz viena „atpūtas diena" 6400 metru augstumā. Viņiem jāsedz šī pasākuma aizmugure.

Jānis pabaro Pēteri un izvada to ap septiņiem. Uz mūsu „ekrāniem" vientuļais gājējs parādās krietni vien vēlāk. Var redzēt, ka temps ir ļoti lēns. Ar arjergardu vienojamies, ka tas nojauks nometni, evakuēs līdz sedlienei un gaidīs Pēteri tur. Ap vieniem Pēcis nav ticis pat pus kalnā. Sakaros saku, lai nāk lejā un bez jēgas nebojā veselību. „Ar veselību viss kārtībā, tikai fiziski nevelk. Nevaru saprast," skan atbilde. Atkārtoju, lai kāpj lejā, un tas vairs nav lūgums. „Kāda jēga, augšā vai lejā" – rācija apklust. Kādu brīdi esam neziņā, jo korei uzlido mākonis. Caur saraustītajām stērbelēm tomēr izdodas saredzēt vientuļo stāvu jau ar muguru pret Kalnu.

Es sēdēju un neticēju, ka nevaru iet augšā. Pirmo reizi atkāpjos no virsotnes. Protams, ka es pārdzīvoju daudz ko. Tas bija viss. Mans punkts. Jāmaina dzīves veids. Negribu teikt, ka man asaras bira, bet es tur paliku ļoti sentimentāls.

Margas beidzās, es palaidu striķi vaļā, un tanī brīdi es kritu. Es nevaru pateikt – kāpēc, bet es tikai jutu, ka krītu. Lielā ātrumā slīdēju pa cieto firnu, ar galvu pa priekšu. Nobīties es nepaspēju. Es nedarīju neko. Principā nevajadzēja, man nevajadzēja krist. Ātrums bija ļoti liels. Blondais esot paspējis vien pateikt: „O, Pēc aizbrauca garām." 100. 150 metru. Es atsitos pret tiem telšu laukumiņiem un piesalušo sniegu. 16. oktobrī es varu svinēt otro dzimšanas dienu. 

Pēteris Kūlis

Jānis un Ilmārs ap trijiem tikuši galā ar nometnes nojaukšanu. Pirms celt somas plecos, trijos sakaru seanss ar BN. Pēc pirmajām frāzēm atskan „Turiet!". Pārsteigtie lejupgājēji ierauga Pēteri bezpalīdzīgi slīdam lejup pa stāvo nogāzi. Skaļrunī atskan Ilmāra „Tikko mums garām pabrauca Pēcis. Sakari pēc 15 minūtēm..." – un klusums.

Ilmārs ar Jāni skrien atpakaļ uz vecajiem telšu laukumiem, pret vienu no kuriem ar plecu nupat atsities krītošais. Dažus metrus zemāk, izraktā sniega kunkuļos viņš aizķeras. Nereaģēdams uz protestiem. Ilmārs tausta cietušā locekļus – lūzumu nav. Toties sasitumu krietni daudz. Sevišķi cietis labais plecs, Ar 15 minūšu intervālu informācija sasniedz mūs. Var droši teikt, ka Pēterim tagad ir vēl viena dzimšanas diena. (Kā būtu, ja nebūtu, mēs tā arī neuzzināsim. Bet kārdinājums ir spēcīgs. Kā būtu, ja Ilmārs nebūtu pagriezies atpakaļ iepriekšējā vakarā un nākošā nometne būtu sasniegta. Ja spītējot jebkurai loģikai, trijotne būtu tikusi arī līdz pēdējai nometnei, ja arī pēc visa tā varēšanas būtu atlicis tieši tik pat, cik pēc 6400 metru augstumā nosēdētās dienas, tad šajā paša neveiksmīgajā dienā mūsu vīriem būtu jādodas uz virsotni. Arī Pēterim, ar viņa spēka rezervēm, gandrīz kilometru augšup pa vertikāli, pa riebīgi stāvu nodevīga sniega sienu, bez virvēm, bez drošināšanas, pa nesagatavotu maršrutu, bez cerībām aizķerties pašu izrakta sniega bumbuļos. Atliek tikai priecāties, ka nobeigumu mēs nekad neuzzināsim.)

Nākošajā dienā ap sešiem Franču Pārejas virzienā aiziet Ilgvars P. ar pavāru Nr.2. Pēdējās dienās plankumi viņu uztrauc ar vien vairāk.

Iet tie, kas var paiet. Mani šī vadīšanas demokrātija kaitina. Mans kredo ir tāla paškontrole. Nekādas dziesmiņas galvā. Atceros, ka Pēteris manā dzimšanas dienā novēlēja: „Par to, lai augšā tu pagaidītu mani." Mēs ar Imantu augšā bijām kādas 45 minūtes. To augstumu es nejutu, auksti nebija, viss notika tik dabiski.

- Kurš uzkāpa pirmais?
- Nu, abi uzkāpām.

Ilgvars Pauls

Es iespraudu to gliemežvāku sniegā, kad sapratu, ka augstāk vairs nekāpšu. Bet, kad Pēcis krita, viņš pārslīdēja tieši pāri gliemežvākam – it kā es viņa kritiena ceļu būtu iezīmējis.

Jānis Busenbergs

 

Pēc pusdienas dīvaina procesija pārvietojas pa kalnu: Ilmārs ar somu plecos, otru somu saitē pie jostas – dzīšanai pa priekšu, un repšņorē pie rokas drošināmais Pēteris. Jānis, bez savas somas plecos. Kučierē lejup paklājā ietīto mantu saini. Viņiem pretim dodas abi Imanti un Jānis, Pirmais evakuācijas etaps veiksmīgi nobeidzies pie vienīgās sedlienē atlikušās telts. Mēģinām iztincināt viņa paša notikumu atstāstu ar minimāliem rezultātiem. Noteikti var saprast tikai to, ka uz kritienu pats kritējs absolūti nav reaģējis.

 

Pievienot komentāru