www.nepaliecviens.lv izmanto sīkdatnes, lai palīdzētu uzlabot tīmekļa vietnes lietošanas pieredzi un nodrošinātu tās teicamu darbību.
 

Bildes

2.daļa

  Iekārtojāmies hotelī Sherpa Guest House, kas atrodas vecpilsētā. Ieliņas šauras, pilnas ar cilvēkiem, velisopēdiem, velirikšām, trīsritēnu motocikliem, vieglajām automašīnām, vietām – govis, kas patiešām te tiek turētas par svētām, un daudz tūristu, ne vien no Eiropas vai Amerikas, bet arī indieši un ķīnieši.

Jāatgādina, ka līdz 1950. gadam Nepālā vispār neielaida ārzemniekus. Nesaprotot valodu, nespējot orientēties tumšajā mirgojošo reklāmu, uzrakstu un skatlogu jūklī, pirmajā brīdī, pārņem asa pamestības sajūta. Vakari vecpilsētā ir romantiski baigi, sevišķi tad, kad uz pusstundu vai stundu visā pilsētā tiek izslēgta elektrība. Veikalos un māju logos tūlīt parādās sveces. Tad vecpilsēta izskatās kā Londonā filmā Mekijs Nazis. Katmandu apbūvēta bez iepriekšējā plāna. Austrumdaļā vairāk modernu celtņu – bankas, restorāni, ceļojuma biroji, rietumdaļā izvietojusies vecpilsēta. Nosacīti pilsētu sadala plats garš zālains laukums, kur notiek parādes un svētki. Karaliskās armijas zaldātu formas ir raibas un ļoti dažādas. Galvās ir tropu platmales. Īpatnēji ir armijas salūti – vispirms noskan vienots rībiens no daudzām šautenēm, kā tas ir visur pasaulē. Tad gaisu tricina ilgas automātisko ieroču zalves, beidzot ar garu degli tiek pielaista uguns vēsturiskiem lielgabaliem uz riteņiem. Zaldāts ātri pamūk nost, lielgabals spalgi noblīkšķ, izgrūž dūmus un uguni, pats atsprāgstot metrus trīs atpakaļ.
Bildes

Lielāku vai mazāku tempļu Katmandu esot vairāk neko cilvēku. Viens no lielākajiem, Švajambu templis, atrodas uz pakalna, pilsētas austrumos vērojams Pašupatinata tempļu komplekss, tālāk – Baudas templis. Nepāla esot apmēram 80 procentu hinduistu, ap 20 procentu – budistu un vēl pāris procentu musulmaņu. Kā zināms, hinduisms un budisms ir ļoti iecietīgs reliģijas. Jācenšas tikai pēc gara skaidrības un atklāsmes, un nav svarīgi, ar kāda dieva palīdzību tas tiek darīts. Uz tempļu kāpnēm drīkst sēdēt, nolikt saiņus, atgulties. Kaut necik bijīgāk izturas pašā tempļa iekšienē, tajā ieejot, jānovelk apavi. Statujas, bieži nošķiebušās, ir diezgan nevīžīgi notrieptas ar baltu un sarkanu krāsu, apkārt mētājas drazas. Statuju pakājē – tirgotāji. Svētnīcas nerada tādu bijību kā mūsu baznīcas. Svešas ir šīs ticības izpausmes, sveši ir to simboli, sveša – svētnīcu nesakoptība. Tiesa, Kopana budistu klosterī redzēju jaunu lūgšanas zāli, kas bija glīti sakopta, tīru parketa grīdu. Ziedojumi un dāvanas dieviem – mazi trauciņi ar rīsiem, puķēm, kas apbērti ar sarkanu krāsu – tiek nesti uz tempļiem no rītiem un svētku dienās. Speciāls kalpotājs izber saturu uz dievu statujām. Svētku rītos pie svētnīcām ir garas cilvēku rindas, pie dažiem tempļiem – vīrieši atsevišķi no sievietēm. Bet ja nu kādam jāsteidzas un nav laika aiziet līdz statujām, tad dieva ziedojuma ēdienu var nolikt arī savas mājas priekšā.
Budistu rituālais teikums ir „Om mani padme hum", tas atkārtojas lūgšanās, ir rakstīts uz tempļu sienām arī rotas lietām. Palūkojas, kā tas tiek tulkots vācu grāmatā Buddha: „Om Mani Padme Hum" (sanskritā): Om un Hum ir nepārtulkojams pamat zilbes, kuras saistītas ar psihiskiem centriem galvā un sirdī, tātad – ar universālo apziņu un tās īstenošanu sirdī. Mani Padme burtiskā nozīme – „dārgakmens lotosa ziedā", un tas tēlainā formā izsaka to pašu, ko iepriekšējais: dārgakmens ir Avaloksitesvara, kura gaismā iemiesojas Amitabas cēlsirdīgā mīlestība. Padme atveido cilvēka sirds atvērto lotosa ziedu, pie tam šī augstākā budisma iemiesošanās kļūst par paša cilvēka nākošās apgaismības mājokli." Ja jau tik sarežģīta ir visbiežāk lietota budisma teiciena jēga, tad pašas budisma būtības skaidrojums ir vēl sarežģītāks un atstājams speciālistiem. Vispār – lielas starpības starp hinduismu un budismu neesot. Bieži vien nepālieši apstiprinot, ka esot gan budisti, gan hinduisti.
Katmandu tuvumā dzīvo latvietis Uldis Balodis. Bērnībā pārslimojis bērnu trieku, tāpēc jāstaigā ar kruķiem. Dzīvojis Austrālijā, tur sācis pievērsties budismam. Apmeklējot Nepālu, uzreiz juties kā mājās. Pēc atgriešanās Austrālijā viņa lama ieteicis pārcelties uz dzīvi vai nu Indijā vai Nepālā. Uldis pārcēlies uz Nepālu, otreiz apprecējies nepālieti. Uldis strādā kādā firmā par konsultantu, rediģē angļu valodā iznākošās grāmatas par budismu un ceļ sev māju skaistā vietā pie Katmandu. No mājas paveras plašs skats uz rīsu lauciņiem lejā un Konana budistu klosteri, lūkojoties uz augšu. Ja kādam ir nopietna interese par budismu, var rakstīt Uldim.
Sešpadsmit kilometru attālumā no Katmandu atrodas Baktapuras pilsētiņa, kurā daudz tempļu un statuju. Kādā templī vērojami izteikti naturālistiski veidoti seksuāli tēli. Hinduistu un budisti vispār lielu vērību veltījot seksuālam lietām. Hinduistu simbols lingam attēlojot vīriešu dzimumlocekli, budisti simboliski attēlojot dievus dzimumakta laikā. Šī simbolisma sākums esot meklējams senajos auglības kultos. Pirmajā vietā, tātad, auglība, nevis bauda. Budisma zinātājs Uldis Balodies gan domā citādi: vīrišķais pirmsākums tiecoties pēc sievišķā. Saplūstot kopā, īsā laikā spēcīgās izjūtas spējot atraisīt samezglojumus cilvēka iekšējos vados vai plūsmās. Šie samezglojumi rodoties vienmēr starp universālo esamību un miesisko šīszemes būtību. Lai kā arī nebūtu ar sapinumiem cilvēka iekšienē, pirmajā vietā tomēr esot bauda un nevis auglība. Samezglojumu atraisīšanos varot panākt arī meditējot vai ar jogas vingrinājumu palīdzību, kas izrausot lielu baudu, bet jau augstākā pakāpē nekā seksuālās baudas. Tā tas ir seksuālajiem atveidojumiem tempļos. Pašupatinata tempļu komplekss ir saistāms ar hinduistu daudz cildinātā dieva Šivas godinātājiem. Šajā templī Bagmati upes krastā izvietoti vairāki speciāli paaugstinājumi mirušo sadedzināšanai. Tā neesot saistīta ar kādu reliģisku novirzienu, bet ir vispārpieņemta Katmandu un apkārtnē. Sadedzināšanas vietas pilsētā esot vairākas, tās ierīkotas upju krastos. Pelnus saber upē. Sadedzināšanai jānotiek tieši miršanas dienā, to veic speciāli cilvēki, piederīgo klāt neesot. Uldis Balodis atzīmē, ka piederīgie mirušā ķermeni redz tikai īsu laiku, tā zināmā mērā mazinot sāpes tuvinieka nāvi. Viņi vairāk atceras nelaiķa dzīvi, nevis tā mirstīgās atliekas. Redzējām, ka sadedzināšanas laikā Bagmati upes otrā krastā sievietes mazgāja veļu un mazgājās pašas ar visu apģērbu. Kādus divdesmit metrus no dedzināšanas platformas vīri atnesa nosvilinātu aitu, to nomazgāja , uzšķērda, izmazgāja zarnas, sagrieza gaļu. Nezinu, vai tas kaut kādā veidā bija saistīts ar bērēm.
Bildes
Baudas stūpa esot budistu lielākais templis (vismaz: Nepālā). Stūpa – zvanveidīga celtne, kurā glabājas svētās relikvijas. Ja tā sabrukšot, tad budisms pasaulē izzudīšot. Budists Uldis Balodis domā, ka tas varētu notikt pēc pāris pārsimt gadiem. Viņš atzīmē garīguma vērtības kritumu cilvēku acīs un materiālo vērtību nepārtraukto pielūgsmi.

Kādu vakaru apmeklējām Casino Nepal, izrādās, ka piecu dienu laikā pēc ielidošanas var iet uz šo vietu un, uzrādot lidmašīnas biļetes, saņemt piecus žetonus spēlēšanai. Citādi tie jāpērk par naudu. Ik pa stundai speciāls bezmaksas autobuss vakarā un naktī apbraukā lielākos hoteļus, sala spēlēt gribētājus un aizved uz Casino Nepal. Parādām pases un aviobiļetes, tiek izdarītas atzīmes, saņemam katrs piecus spēļu talonus, katru 100 Indijas rūpiju vērtībā, t.i. 160 Nepālas rūpijas. Divi taloni ruletei – uzliekam pusi uz zaļo, pusi uz sarkano, viena krāsa noteikti vinnē, tā kā pirmā nauda mums ir. Spēles vadītājs ļoti ātri savāc zaudētos un izsniedz vinnētos talonus, ātrumā tam grūti sekot, taču krupjē nekad neblēdoties. Zaudēju spēlē ar ričuraču, kauliņiem – izmet un skaita, kuram vairāk. Divi taloni paredzēti kāršu spēlei – „acītei". Vienreiz zaudēju, otrreiz vinnēju. Galu galā saliekam vinnēto naudu kopā un nopērkam alu. Sūcot alus pudeli, vērojam apkārtni spēļu zālē. Var ienākt, spēlēt, sēdēt, vērojot citu spēli. Neviens neko nepiedāvā un neuzbāžas. Pārdod tikai alu un minimālus uzkožamos – cenas augstas. Protams, ka tā nav naudas iegūšanas vieta, bet tie, kam ir lieka nauda, laimi var izmēģināt. Paši krupjē pēc atkārtotiem zaudējumiem nomainās – tātad arī viņi tic veiksmei, ne tikai aprēķinam, kas ir viņiem par labu – neizšķirta gadījumā vinnētājs ir krupjē. Cilvēki šeit ir ļoti dažādi, arī ar draudzenēm, sievām un maziem bērniem. Neviens nav jūtami iereibis, visi ir garīgi spraigi, dzirkstošām acīm, uztraukti. Ir dažas skaistas sievietes, kas lēnā garā staigā apkārt vai pašas savā starpā spēlē kārtis. Liekas, viņas gaida klientus. Ir arī vīri ar savām sievām, pie tam spēlē sievietes pārdzīvo vairāk par vīriem. Spēlētājus, kuru priekšā ir lieli žetonu kalni (pirkti vai vinnēti), klusi un ātri apkalpo speciāli viesmīļi. Zālē ideālā kārtība, tīrība un enerģiski azartiski vīrieši. Mēs visu izbrīnīti vērojam, jo vairums nekad kazino neesam bijuši. Bieži, atgriežoties mājās no kāda ceļojuma, tiek jautāts, kādas izskatās sievietes citās zemēs. Nepālietes man patika. Viņas, tāpat kā nepāliešu vairums, ir īsas, vīri sniedzas man līdz plecam, sievietes iet cauri padusei – esmu metru astoņdesmit garš. Nepālietes, visas melnmatainas, ir smaidīgas, nav resnas, iet taisnu muguru, savos garajos tērpos ietinušās izskatās sakoptas un glītas. Sevišķi acīs krīt manam vecumam atbilstošo četrdesmitgadīgo „meiteņu" slaidums un taisnās muguras. Tiešs pretstats sīkajām nepālietēm ir vācu tūristes – masīvas, noļukušiem dibeniem, sakumpušas, tās, sparīgi vēcinot rokas, enerģisku skatienu drāžas uz priekšu. Nepālietēm un francūzietēm patiešām nav vajadzības lasīt manu grāmatu Liekais svars. Tā derētu vairumam vāciešu, poliešu, itāliešu, čehiešu un diemžēl arī latviešu. Man liekas, ka visiem vecākiem angļu un amerikāņu tūristiem vīriešiem ir vaļējas mutes un bērnišķīgi izbrīns acīs. Varbūt viņi visi slimo ar hroniskām iesnām. Lai gan, spēja brīnīties esot jaunu cilvēku īpašība. Aizsteidzoties notikumiem priekšā, kā ārsts gribētu vēl mazliet pastāstīt par Katmandu slimnīcām, kuras gan nācās apmeklēt ekspedīcijas beigu posmā. Acu slimību centrā esmu ar vienu no Daulagiri uzkāpējiem Ilgvaru Paulu. Viņam – viens pamatīgs asins izplūdums tīklenē un vairāki mazāki. Acu slimību profesors T. Rajs atstāj zinoša cilvēka iespaidu, diemžēl vāciski vai krieviski viņš nerunā. Savukārt mana angļu valodas prasme tālāk par veikalu lietām nesniedzas. Acu centrs ir liela celtne, acīmredzot ārzemnieku projektēta un celta. Ilgvaram kvalitatīvi tiek nofotografēts acs dibens, taču, fotografējot aci, tehniskais izpildītājs klepo tieši Ilgvaram sejā. Blakus istabā māsiņas saskrien dzert tēju gluži tāpat kā mūsējās kafiju. Ārsti pēc izskata ir pašapzināgāki nekā mūsējie, toties mūsu māsiņas ir kārtīgākas un glītākas par nepālietēm.
BildesCitu cietušo, Pēteri Kūli vedu uz Universitātes klīniku pie profesora Šarma, lai viņš palīdz iegūt Rtg apstiprinājumu plaušu iekaisumam labajā pusē. Šarma runā krieviski, jo ir mācījies Ļeņingradā. Profesora kundze ir krieviete, dzīvoklis eiropeisks ar austrumu paklājiem, profesors orientējas Krievijas un Baltijas valstu problēmās. Pārspriežam pat Gorbunova politiku Latvijā. Šarma atstāj ļoti inteliģenta un daudz zinoša cilvēka iespaidu. Katram ir sava vājība – šis profesors nopietni uztraucas, kad pamana manā tējas tasītē trīs niecīgas tējas lapiņas. Kundzei tūlīt jānes jauna tējas tasīte. Profesors ir ap 1.5m garš, toties plats un ar visu augumā sīko vīriešu enerģiju un sparu. Pēterim pneimonija Rtg-grammā tiešām redzama un pati Rtg-gramma tiek atdota iesniegšanai Apdrošināšanas sabiedrībā. Palūdzu profesoru iepazīstināt mani ar terapijas nodaļu. Vāciski gan neviens no ārstiem nemākot, tomēr profesors atrod vienu terapeitu, kurš 1985. gadā ir beidzis Medicīnas institūtu Maskavā. Universitātes klīniku vēluši japāņi, tas ir mūsdienīgs celtņu kompleks. Man parāda intensīvās terapijas nodaļu, kur ārstē cukurslimības, infarkta, insulta, u.c. slimniekus. Kurpes jānovelk, jāstaigā ar zeķēm, uzvelkot zilu flaneļa halātu. Iekārtas modernas, piederīgo pie slimniekiem nav. Terpaijas nodaļā var iet ar ielas apaviem bez halāta. Dažiem ārstiem ir halāti, citiem nav. Ir modernas Rtg aparatūras ar attēlu uz TV ekrāna. Pilsētā esot CT (kompjūtera tomogrāfa) aparatūra, šajā klīnikā nav. Ārstam vidēji 15-25 slimnieki, darbs poliklīnikā un arī mājas vizītes.

Par ārstēšanos klīnikā ir jāmaksā, pie tam kam ārzemniekiem trīs reizes vairāk nekā nepāliešiem. 15 procentiem no visiem slimniekiem nav jāmaksā ne par ārstēšanu, ne par uzturēšanos slimnīcā, ne par ēšanu. Kuriem konkrētiem cilvēkiem viņu nabadzības dēļ nav jāmaksā, to ārsti nosakot paši. Lai atvieglotu maksātnespējīgo kopšanu un ēdināšanu, palātā tiek laisti slimnieku tuvinieki neierobežotā daudzumā, kas apkopj un ēdina savus piederīgos. Slimnieki guļ gultās, piederīgie atpūšas uz grīdas uz speciāliem paklājiņiem, ko atnesuši sev līdzi. Nākot ārstam, kāda sieviete pielec kājās, saritina savu paklājiņu un godbijīgā attālumā vēro ārstu apgaitā. Neviens slimnieka radinieks nemaisās ārsta darbā un nepauž savus uzskatus par ārstēšanas veidu, lietderību, nemin savu paziņu lietotos medikamentus līdzīgu slimību ārstēšanā, nestāsta par savām sajūtām, lietojot vienas vai otras zāles. Apmēram trešā daļa gultu ir tukšas, terapeitiskā nodaļā ir mūsu izpratnē vienīgi smagi slimnieki. Vizītes laikā redzēju jaunu cilvēku ar pleiras audzēju, vidēja vecuma alkoholiķi ar aknu cirozi prekomā, vīrieti ar lielu šķīduma daudzumu pleiras dobumā, kura cēlonis tiek noskaidrots, vīrietis ar ļoti smagu mazasinību, slimnieku ar izteiktu labās sirds daļas vājuma, diabētiķi ar sirds asinsvadu nepietiekamību. Visi tie ir smagi slimnieki, kādi mūsu nodaļā parasti ir ne vairāk par diviem trim. Ārsts stāsta par izplatītākajām slimībām Nepālā – bieži sastopams reimatisms, divpadsmitpirkstu zarnu čūlas, kuņģa vēži, nepālietēm ļoti bieži esot žultsakmeņi, biežas ir dizentērijas, ne tik reti aknu ehinokoki. Pavisam reti esot čūlainie kolīti.

 

Turpinājums sekos...




Teodors Ķirsis

Rīgas Laiks

 


Ekspedīcija Daulagiri 8167 1.daļa

 

 

Bildes ©Jānis Busenbergs