Daulagiri

1.daļa

  Kā vienmēr, arī šim Notikuma ir iesākums. Par to runājot, gribas atrast iesākuma sākumu, un, lai būtu vienkāršāk pieņemsim, ka tas sakrīt ar cita Notikuma beigām. Tātad, 1991. gada 29. augustā Sports publicēja telegrammu – četri latvieši pirmo reizi sasnieguši bijušās Savienības otro augstāko virsotni, Uzvaras smaili (7439m), pēdējo septiņu tūkstošnieku šajā reģionā. Te vairs augstāk nebija kur kāpt, viens darbiņš vairāku gadu garumā bija labi pabeigts.

Pēcpuča satrauktajā Rīgā jokoja par braukšana uz Himalajiem. Kad beidzām jokot, izrādījās, ka jāsāk no paša sākuma. Ekspedīciju sagatavošana un rīkošana bijušajā padomju Vidusāzijā bija kļuvusi par rutīnu, bet par Nepālu mēs nezinājām neko. Par LU Tūristu kluba sarūpēto naudiņu nākošā gada aprīļa vakarā sēdos Aeroflotes lidmašīnā, kurai jāizgādā mani no Maskavas līdz Katmandu. Austrumu kultūras šoka terapija pārtapa par pilnīgi nepazīstamas kultūras un neatkārtojami pirmatnējās zemes atklāšanu. Par spīti austrumzemju brīnumiem, mājās atvedu arī lietišķu informāciju. Esam piepeldējuši Karaliskajā valdībai savu vēlēšanos aiznākošā gada rudenī kāpt Daulagiri virsotnē. Jau zināms vairāku kompāniju piedāvātais izcenojums par nākošajai ekspedīcijai nepieciešamajiem pakalpojumiem – atliek tikai izvēlēties. (Nepālas galvaspilsētā lielas, mazākas un pavisam mazas tūristu un alpīnistu apkalpojošas firmas atrodamas turpat vai katrā mājā, dažā labā pat vairākas. Nepārtraukti veras vaļā arvien jaunas. Par klientiem noris sīva konkurences cīņa.

Ja kādā aģentūrā ierodaties ar savu vajadzību, teiksim, rīkot ekspedīciju, tad, lai izlavītos no turienes ārā bez parakstīta līguma kabatā nepieciešama zalkša lokanība). Puslīdz skaidrs arī turpmākās rīcības plāns. Pirmkārt, nepieciešama treniņ ekspedīcija vēl šajā pašā gadā un vecajā, labajā Pamirā. Pēc tam jāpošas uz Nepālu jau kuplākā skaitā. Par kalnu daudz kas jāuzzina vēl pirms kāpšanas  - nepieciešama operatīva izlūkošana. Un šīs pašas vasaras otrajā pusē atkal sapulcējāmies labi pazīstamajā pļaviņā starp diviem Pamira milzeņiem – Koržeņevskas (7105 m) un komunisma (7495 m) smaili, ar domu tās pievarēt. Lielākajai daļai tas būtu jau tikai atkārtojums, bet četriem jaunatnācējiem pirmais mēģinājums, tādas kā ugunskristības un arī, kas zina, Himalaju tests. Trīs no viņiem pārkāpj Koržeņevskas slieksni. Ceturtajam iebraucot saķertais plaušu karsonis novelk robežu 6300 metru augstumā.

Nav vēl lāgā notīrīti no zābakiem Pamira putekļi, kad kopā ar Imantu Zaulu un Ilgvaru Gradovski pošamies uz Nepālu pa nopietnam. Aizlido turpat vai trīs nedēļas, kamēr apstaigājam apkārt izvēlētajam kalnam. Rezultātā iegūts pilnīgs priekšstats par piekļūšanas ceļiem vismaz no divām pusēm, maršruta fotogrāfijas pētīšanai un studēšanai, materiāls veselai mūsu foto meistara personālizstādei. Pirmo reizi Latvijā ir iespēja iepazīties ar Nepālu tuvplānā vienkārši paejot garām Nacionālā bibliotēkas logiem. Un vēl – pavisam oficiāli piesakām savu ekspedīciju Nepālas Tūrisma ministrijā, gan ar vienu izmaiņu – pārceļot to par gadu tuvāk, tātad uz 1993. gada rudeni. Tādejādi sagatavošanās periodu saīsinām gandrīz divkārt, bet rūpes un problēmas tādēļ nebūt neiet mazumā. Vēl pirms jaunā, ekspedīcijas, gada saņemam piedāvājumu no vīriem, kuri sevi sauc par neatkarīgajiem (no kā?) alpīnistiem. Viņu projektā kāpšana Annapurnā un jau pavasarī , priekšlikums – apvienot spēkus. No tā atsakāmies – gluži vienkārši esam pieraduši pieiet šīm lietām gaužām pamatīgi un nedomājam, ka pirmo šāda mēroga ekspedīciju vajadzētu sasteigt.

Mūsu pirmā un galvenā rūpe – naudiņa. Lido vēstules uz lielākajām Japānas elektronikas firmām, Vāciju, ASV, Austriju, Latviju. Klaudzinām un virinām neskaitāmas durvis pa visu mūsu republiku. Priecīgi atsaucas viena japāņu firma ar vēsti, ka labprāt palīdzētu... tikai mūsu interesējošo produkciju tā diemžēl ražojot. Aiz pašmāju durvīm neveicas labāk. Liekas, ka visiem jau ir savi favorīti, draugi vai problēmas. Mūsējās nevienu īpaši neskar. Maisam galu atsien Lučanska kunga vadītā NORDEX firma Vīnē. Atbilde ir īsa un skaidra – piekrītam segt līdz desmit procentiem no ekspedīcijas izmaksām. Bet paliek vēl deviņdesmit. Un ik pa brīdim kāds pajautā: „Vai domā, ka naudu savāksiet?” Aivaram Kozickim, LU Tūristu kluba prezidentam uz to ir nemainīga atbilde – nauda būs. Kā es vēlējos, lai man pārliecība tajā brīdi būtu tikpat cieša!

Bet komandas gatavojas. Kas tad īsti tas ir – komanda? Tās droši vien var būt dažādas. Vienā visi strādās noteikta līdera panākumu vārdā, otra var sapulcināt gandrīz vai līdera panākumu vārdā, otra var sapulcināt gandrīz vai visus līderus, un ir arī mūsu vai klubu variants. Pirmais gadījums vairāk atgādina rietumvalstu stilu, kad pietiekoši spēcīga autoritāte spējīga vienpersoniski risināt finansiālus jautājumus. Otrais ir izteikts vairāku starptautisku ekspedīciju un bijušo un esošo tā saucamo socvalstu paņēmies. Atšķirīgu skolu, pieeju un nacionālo ambīciju dēļ lielas starptautiskas rietumvalstu ekspedīcijas ne vienmēr ir attaisnojušas uz tām liktās cerības un izdevumus. Savukārt autoritāro režīmu apstākļos, pie slēgtām robežām, centralizētas finansēšanas un kalnos kāpēju sagatavošanas sistēmas, šis ir vienīgais komandu komplektēšanas paņēmies un var dot vēlamos rezultātus. Savienībā, pateicoties lielajam alpīnistu skaitam un sīvajai konkurencei starp tiem par iespēju izrauties brīvajā pasaulē. Pēdējā variantā ekspedīcijas kodolu veido viena kluba biedri. Jādomā, ka tā tiek komplektēts lielākais vairums  rietumvalstu ekspedīciju. Pēc mūsu domām, tieši šādi vajadzēja komplektēt arī mūsu nelielās līdzenumu valsts pirmo Himalaju komandu.

Mēs savu Latvijas Augstkalnu klubu dibinājām nepilnus divus gadus pirms ekspedīcijas. Daļēji, lai paveiktu svītru zem mums pieejamo septiņtūkstošnieku „apkarošanas” epopejas, daļēji, lai gatavotu tikšanos astoņtūkstošnieku „galotņu” līmenī. Tādejādi mēs izrīkojāmies pretēji loģiskajai notikumu secībai un dibinājām savu klubu, tad, kad aiz muguras jau bija vairāk nekā desmit kopīga darba un piedzīvojumu gadu. Visā šajā ilgajā laikā komandas sastāvs mainījies ļoti pakāpeniski un gauži maz. Tā līdz Daulagiri ekspedīcijai izdevās aizstaigāt pieciem grupas paša pirmā pasākuma dalībniekiem. Kā grupas vadītājam iepriekšējos pārgājienos un ekspedīcijās, man vajadzēja nosaukt arī šī Latvijas alpīnisma svarīgākā notikuma darbojošās personas. Joprojām aktīvie veterāni un ilggadējie kolēģi aizņēma pirmās septiņas ailes ranga tabulā – Pēteris Kūlis, Imants Zauls, Ilmārs Bernāns, Imants Jāņekalns, Jānis Busenbergs, Ilgvars Gradovskis un es. Izņemot Ilgvaru katrs no šiem vīriem bija spējis vismaz trīs reizes pacelt sevi pār septiņu kilometru robežai. Ilgvaram, fotogrāfam pēc aicinājuma un profesijas, šis kritērijs mums nelikās galvenais. Toties mūs pilnīgi apmierināja viņa ieguldījums kopējā katlā gan maršrutā, gan bildēs.

Ekspedīcijas dalībnieki
Tā pavisam vienkārši bija izlemts pamatsastāva jautājums – pieredzējuši, pārbaudīti un pierīvējušies vīri, kuri nav viens otram apnikuši vēl pēc pusotra desmita kopā pavadītām vasarām. Šādā kompānijā vadītājam ar savu autoritāti jāiejaucas gaužām reti, notikumi risinās it kā paši no sevis, vajadzīgais tiek padarīts, uz saviem biedriem var paļauties, neviens neko vairs necenšas otram pierādīt, ir zināmas katra robežas un stiprās puses, neparedzamu faktoru praktiski nepaliek ne savstarpējās attiecībās, nē attiecības ar kalnu, riska procents novests līdz minimumam.

Pēc šās izvēles komandā palika vairs tikai divas vietas. Tās tika pēdējās ekspedīcijas jaunpienācējiem Ilgvaram Paulam un Jānim Lapselim. Ilgvars kopā ar pārējiem pievarēja Koržeņevskas smaili. Bez tam viņš jau septiņus kilometurs sakāpis arī pa ceļam uz Ļeņina smaili (7134m). Vienīgais, kam šī robeža vēl priekšā, ir Jānis. Viņš nobeidza ekspedīciju uz Koržeņevskas smaili ar plaušu kaiti un 6300 metriem. Bet katrā lietā vienreiz jābūt pirmajai reizei. Abi vīri labi iekļāvās kopējā ansamblī, un komandas sastāvs bija nokomplektēts.”

Pirms pavilktu šo svītru, ieskatījāmies arī citu komandu sniegumā augstkalnu jomā pēdējo gadu laikā. Pēc mūsu rīcībā esošajiem datiem, laika periodā kopš 1985. gada, tikai mūsu komandas dalībniekiem bija izdevies sasniegt septiņu kilometru virsotnes vairāk nekā vienu reizi. Tas pavilktu svītru padarīja treknu un paliekošu.
Tas ir tiesa, katra ieguldījums ir visai atšķirīgs. Ir vīri, kas raujas uz priekšu, kad ir visgrūtāk, un ir laiskāki, kuri bez vajadzības necentīsies izlikt visu, Ne viesi var ieturēt vienādu tempu. Vieniem labāk sokas mazākos augstumos, citiem otrādi. Nevienā no iepriekšējiem gājieniem nav izvirzījies jautājums – cik kurš izdarījies vairāk vai mazāk, kurš aiznesis vairāk vai mazāk. Man šķiet, tāpēc, ka bijusi savstarpēja sapratne un vārdos neformulēta vienošanās – katrs dara savu darāmo savu iespēju robežās un pēc labākās sirdsapziņas. Bez tam – katra ieguldījums jau ir visiem redzams kā uz delnas, katram no mums ir savs spriedums par pārējiem. Varbūt reizēm tas nav visai glaimojošs. Stresa brīžos lidojuši asi vārdi. Bet stresi pāriet un vārdi aizmirstas. Neviens nav aizgājis iekšējo nesaskaņu dēļ. Ne jau tāpēc, ka viss ir ideāli, bet tā pēc, ka atkāpes no normas ir pieņemamās robežās un savstarpējās attiecības atrodas stabila līdzsvara stāvoklī. Un bez tam, nekā labāka jau arī neatrast.


Vai jūsu mājā un ģimenē viss iet gludi? Vai tāpēc jūs izklīstat katrs uz savu pusi? Tātad publiska novērtējuma tam, ko mēs pārrunājam savā starpā, parasti pie kāda mēriņa pirmajā vakarā pēc kalniem, šeit nebūs. Negribu izjaukt to līdzsvaru, kas mums palīdzējis līdz šim. Mans uzdevums nav sanaidot šos vīrus, mans uzdevums ir tos saturēt kopā. Jo kopā viņi ir tas spēks, kurš pieveica visus mums ceļā pavadījušos septiņtūkstošmetrus un beidzot arī vēl šos, tieši 8167 metrus, Bez tam, arī es nejūtos nevienam neko parādā. Es gāju savu ceļu un, kam bija pa ceļam, nāca kopā ar mani. Pats vainīgs. Paldies viņam.


 

Turpinājums sekos...




Teodors Ķirsis

Rīgas Laiks



Bildes ©Jānis Busenbergs