Bildes
    Turpinām apskatīt Latvijas vēsturi 1991.gada aploksnēs. 1991.gada 21.septembrī Latvijas Pasts izlaiž Veltījuma aploksni "Valmieras riteņbraucēju biedrībai -100". Uz aploksnes attēlots senatnīgs velosipēds, pie kura stāv riteņbraucējs neparastā sporta tērpā; zem zīmējuma uzraksts: Eduards Lācers.

1869. gada pavasarī Valmieras draudzes māju pārlūkošanas grāmatā mācītājs Alfrēds Valters reģistrējis pie Valmieras pilsētas sadaļā uz burtu "L", visu toreizējo Lācera dzimtu, turpat lasāma piezīme - Lāceri no1863.gada kā brīvie zemnieki Lācerkalnā, ienācēji no Raunas .

Kad sāka dalīt muižas zemes, bija daudz netaisnību, daudzi tuvāki un tālāki radi sanaidojās, nereti sanāca strīdi ar pašu muižu, gadījās, ka muižkungs pārdošanas papīrus neparakstīja un atsacīja mājas valdīšanu pavisam. Tā bijis arī dzimtas pamatlicējam vecajam Jēkabam, kurš bieži nonācis asumos ar kungiem, un viņš kā ģimenes galva pieņēmis lēmumu aiziet no Raunas, gandrīz septiņdesmit gadu vecumā kļūstot par gruntnieku, tas ir, pilntiesīgu saimnieku gandrīz 20 verstīm Valmierā. Reģistra ruļļos lasāms, ka Jēkabs Lācers dzimis 1795.gada 9.augustā. 17 gadu vecumā dodas tālā ceļā no Mārcienas uz Ronnenburgu (Raunas muižu).

1826. gads - uzvārda došana. Kāda bijusi motivācija Lācera uzvārda izvēlei? Daļa zemnieku savus uzvārdus izvēlējās paši, bet daļai piešķīra muižkungs. Tā kā Jēkabam bijis spītīgs un dumpīgs raksturs, tādēļ nav izslēgts, ka toreizējais Mārcienas muižkungs un vēlākais maršals Aleksandrs fon Tranzē, kurš daudz ceļojis pa Eiropu, bijis arī Neapolē, atriebīgu motīvu vadīts, piešķīris šo uzvārdu savam zemniekam, jo lacaroni (Lozzaroni) Neapolē bija apzīmējums zemākām šķirām, kas 1799.gadā bija sacēlušies pret vidusšķiru (buržuāziju) un muižniecību.

1830.gada pavasarī Jēkabs aicina savu saderēto, turpat Raunā satikto astoņus gadus jaunāko Kaču, pie altāra. Dzimtās mājās Mārcienas Vec-Pausalās 1831. gada 24.novembrī tiek sagaidīts vienīgais mantinieks Dāvis, kurš vēlāk kļūs par tēvu ievērojamajam sabiedriskajam darbonim un mecenātam Eduardam Lāceram.

Eduards pasauli ierauga 1860.gada 11.novembrī.

Dāvja un viņa sieva Zanes mājas bijušas kalnā.Un tā, no1863.gada rudens Lāceru uzvārdu nes ne tikai 3 gadus vecais Eduards, bet arī pašu zeme un mājas - Lāceri jeb Lācerkalns. Četrus gadus vēlāk 1864.gadā oktobrī pasaulē nāk Eduarda māsiņa Emīlija Marija, bet 1868.gada aprīlī - Karlīna Anna.

Kaut mazā Eduarda vecāki Dāvis ar Zani dižās skolās nebija gājuši, abi nolēma, ka dēlam jāskolojas un jāiegūst laba izglītība. Sakumā nepilnu versti no mājām draudzes skolā. Tālākais sapnis - mācīties pilsētas skolā. Pēc divām ziemām ceļš ved uz elementārskolu, trīs mācību gados labi ielauzās grūtajā vācu valodā. Skolas liecība dod tiesības konkursa kārtībā iestāties kreisskolā; konkurss ir liels - viena vieta no sešām; satraukums jaunajam Eduardam milzīgs, jo visi iestājeksāmeni vācu valodā, tomēr viņš ir no tiem laimīgajiem latviešu puišiem, kurš iztur konkursu.

Skolā 1875.gadā ir 2 klases ar 3 skolotājiem, - inspektors O.Kīns un skolotāji Augusts Šāde un Elmārs Heide.

1877.gadā tiek ierīkota 3. klase. 1878.gadā Eduardam nu jau astoņpadsmit vasaru aiz muguras, mācībām vēl palicis gads. Par ko kļūt? Taču ne jau par zemkopi; cits spožums ierēdnim; nav peļams arī tirgotājs... varbūt ar stipendijas palīdzību nokļūt kādā Tērbatas vai Rīgas ģimnāzijā? Cik tad vairs tālu līdz augstskolai?!. Taču nezināmu iemeslu dēļ Eduards skolu nepabeidz.

Taču nepabeigtā kreisskola nebija šķērslis, lai tiktu pie komija vietas Henšeļa koloniālpreču veikalā Rīgas ielā. Šajā darbā lieti noder labi apgūtā vācu valoda. Glīts un pieklājīgs, Eduards reizēm pārdod pat vairāk, nekā vecākie vācu komiji. Peļņa nav liela, bet pietiekama, jo viņš ir taupīgs.

Viņa dzīvē ienāk arī jauna aizraušanās - teātris, kur viņš spēlē dažādas lomas. Vēlāk izmēģina spēkus arī lugu iestudēšanā un režijā. Kā atzinības zīme ir ilggadēja biedrības valdes locekļa vārds un teātra komitejā piešķirtais Mūža biedra tituls.

Rimto un tikumīgo mazpilsētas dzīvi satricina jaunākie tehniskā progresa brīnumi 1889.gadā., - dzelzs bānis no Rīgas uz Sanktpēterburgu jeb tautā sauktais šlisbānis un „plikie uz velna riteņiem". Pie baznīcas tirgus sievas trin mēles; Pastarais gals drīz būs klāt, nu kur tas redzēts? Agrāk godīgs ļaužs iesēdās savā zirdzīna pajūgā, bet, tfu, jasēžas dzelzs ratos. Svešiem meitiešiem ar nepazīstamiem vīriešiem jābrauc vienā vagonā. Precētai sievai vēl varbūt gals ar nebūtu, bet neprecētām, kas tad tādu palaidni, kas dzelzs ratiem pa pasauli izdauzījies vairs pie altāra vedīs.Un kur tad vēl tā jaunā sērga pēc vācu modei visādi izķēmoties un ar plikiem stilbiem mīties uz apaļa liela rata, dulni kas dulni, arī tas komijs Lāceru Eduards.

1891.gadā Lācers iestājās tikko izveidotajā Valmieras riteņbraucēju biedrībā. Faktiski viņš ir viens no tās dibinātājiem. Eduards ātri kļūst populārs savās jaunajās mājās - riteņbraucēju klubā. Varētu teikt, ka tolaik tā bija pati demokrātiskākā vieta pilsētā. Lai gan ritenis ir ļoti dārgs un sasniedz pat labas govs cenu, bet nu jau Henšela vecākais komijs, atvēlē visus naudas līdzekļus savam divritenim, un Eduards ir viens no nedaudzajiem valmieriešiem, kam tāds pieder. Viņa pirmais velosipēds ar priekšējo lielo un pakaļējo mazo riteni vests no pašas Vāczemes. Braucamrīki bija smagi. Pirmais ritenis svēra 3 pudus (48kg). Visu rāmi veidoja pildīti rori. Spieķus rumbiņās iegrieza ar vindām, ar tādu ilgi pabraukt nevarēja, jo spieķi vienmēr lēca laukā.

Lācers ar saviem kluba biedriem organizē ekskursijas pa Vidzemi, Kurzemi, Igauniju. Pirms vairāk nekā simt gadiem Eduards met izaicinājumu lielajam dzelzs zvēram - pasažieru vilcienam no Rēveles (Tallinas) līdz Rīgai. Viņa vadībā sportisti vilcienu apdzen par pusotru stundu.


Aploksne A-3 Eduards Lācers
Aploksne
Lai palielinātu, spied uz bildes.


Laikabiedri viņu raksturo kā ļoti strādīgu, precīzu un akurātu. Sabiedrisks pēc rakstura, viņš aktīvi sāk darboties gandrīz visās pilsētas biedrībās, darbojas pilsētas valdē, dibina palīdzības un bēru lādi (slimo kasi), kurā ir valdes loceklis un kasieris (no 1890-1918.gadam, ar algu 25 rubļi mēnesī). Atkārtoti ievēl pilsētas valdē, vada pilsētas valdē būvniecības un apstādījumu (skaistuma) komiteju.

Lācera darbības laikā izbūvēja ūdens vadu un kanalizāciju. Vislielākais ieguvums būs pilsētai uzceltais skolotāju seminārs, kas pēc gadiem aiznesīs Valmieras vārdu tālu pasaulē, dažus gadus vēlāk uzcelta arī sieviešu ģimnāzija, viņš aktīvi līdzdarbojās Valmieras skolu biedrībā (no 1907-1918.gadam) kā valdes loceklis un kasieris.

Viņa paša un domubiedru lolojums būs nespējnieku patversme, elektriskā spēkstacija, ugunsdzēsēju tornis, moderna lopu kautuve.

Lācers kā domnieks izcīna pilsētai arī otru publisko parku-toreizējā pilsētas nomalē Jāņmuižā. Tas joprojām nes Jāņparka vārdu.

Tiek norakta stāvā Gaujas kalna iela tilta galā un Gaujas krasts nostiprināts ar akmeņiem, tādejādi padarot braukšanu un nokļūšanu līdz Rātes laukumam daudz drošāku.

Līdzekļiem uzkrājoties, dibina vēl Krāj-Aizdevumu kasi un kredītsabiedrību, kurā viņš kā valdes loceklis un kasieris ar algu1000 rubļu gadā darbojās no 1903. gada - 1918. gadam. Darbojās kā valdes loceklis (no 1891.gada-1918.gadam) arī brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrībā. Ir arī viens no astoņiem pilsētas atklātā (Vecpuišu) parka līdz dibinātājiem, te gan jāpiebilst, ka neprecēts palika tikai pats atklātā pilsētas parka dibinātājs-Johans Georgs Apinis (1859-1920).

1905.gads, Lācers satraukts seko nemieriem, vai tiešām šeit ievedīs ārkārtas stāvokli un tiks sūtīti kazaki? Arī pilsētas dome, kuras sastāvā latvieši, vācieši, daži krievu ierēdņi, arī militārie - apriņķa Kara pārvaldes un garnizona priekšnieks pulkvedis Koreņevs. Vienprātības šajā jautājumā nav. Lācers ir pret karaspēka ievešanu. Savus politiskos uzskatus un latvisko piederību neslēpj, runā asi. Tas nepatīk. Viņu denuncē pats pilsētas galva-vācietis Roberts Vilhelms.

Lūk, iepriekšējā vakara ārkārtējā domes sēdē nosodoši izteicies par vācu muižnieku izsauktajiem kārtības uzturētājiem - Donas kazakiem, kuri aplaupīja latviešus un postīja apstādījumus. Otrā dienā Eduardu kā revolucionāru apcietina un ieliek cietumā, bet ar labvēļu palīdzību viņu no turienes atbrīvo.

Nebūdams kreiso ideju piekritējs, tagad Lācers ieguvis revolucionāra slavu. Vācu firmas viņa un kompanjona J.Velēna manufaktūras veikalam vairs nepiegādā preces. Tas bija tolaik ne vien lepnākais pēc skata, jo atradās paša J.Velēna trīsstāvu sarkanā ķieģeļu mājā, bet arī varēja lepoties ar plašu klientūru. Nav preču, nav pircēju, abiem nākas ciest lielus finansiālus zaudējumus.

Paies vairāki gadi, un veiksme būs atkal viņa pusē. Viņš būs visu cienīts un aktīvi darbosies biedrībās, 1914.gadā viens no pirmajiem ziedos naudu topošajai Valmieras pilsētas būvei.

Kad 1917.gadā novembrī lielinieki Krievijā izdara valsts apvērsumu, pārmaiņas skar arī Vidzemē dzīvojošos. Gada beigās no 29.-31.decembrim Svētā Sīmaņa baznīcā sanāk Latvijas strādnieku, kareivju un bezzemnieku deputātu 2.kongress, kas pasludina proletariāta diktatūras nodibināšanu neokupētajā Latvijas daļā un ievēl savu izpildkomiteju - Iskolatu.

Sākās grūti laiki tirgotājiem Lāceram un Velēmam, juku dēļ nepiegādā preces, jaunā vara draud ar preču rekvizēšanu revolūcijas vajadzībām. Tas ir baiļu un neziņas laiks visiem. Bailes par sevi un ģimeni, par draugiem.
 
Kā būt un dzīvot tālāk? No Krievijas ik pa brīdim atveļas baumu viļņi; nabago nebūšot, viss strādniekiem un zemniekiem, dalīšot zemi, kungiem un bagātniekiem gals! Situācija būtiski izmainās 1918.gada novembrī, kad Vācijā notiek revolūcija un 11.novembrī noslēgts pamiers. Vācu karaspēks gan vēl paliek Latvijā, taču vācu okupācijas iestāžu kontrole atslābusi.

To izmanto latvieši: 17.novembra vakarā Rīgā Suvorova viesnīcā 8 latviešu politisko partiju un viens Latgales priekšstāvis sastāda Latvijas Tautas Padomi.

Par pagaidu valdības ministru prezidentu ievēl Kārli Ulmani un uzdod sastādīt Ministru kabinetu. Tautas Padome nolemj jau nākošajā dienā Latvju Operas namā (tagadējā Nacionālajā teātrī proklamēt Latvijas valsti.

Rīgā tovakar ieradās arī neliela delegācija no Valmieras. Kā vēlāk atceras viens no 13 Latviešu zemnieku savienības delegātiem J.Ampermanis, šīs sēdes beigās Ulmanis paziņojis, ka Valmieras delegācija ar tirgotāju Kampi un Dr.Ziediņu, kuri ieradušies pēc jaunām ziņām, nodevuši Latvijas valsts idejai pirmo materiālo pabalstu - 5000.rbļ.

Valmieras pilsētas parka līdz dibinātāju Andreju Kampi, kurš bija ziedojis summas lielāko daļu, pamatoti uzskatīja par pirmo neatkarīgās Latvijas materiālo atbalstītāju.
 
Savu artavu labprāt devis arī Eduards Lācers. Politisko izvēli un jāvārdu viņš teicis vasarā, ziedojot lielas naudas summas politiķa Zigfrīda Meierovica (1887.-1925.) ārzemju braucieniem.

Paies tikai daži mēneši, un jau pirmais Latvijas ārlietu ministrs ar pateicību atcerēsies visus atbalstītājus, ar kuru palīdzību viņš varējis īstenot braucienu uz Angliju un citām valstīm, kur to deleģēja Latviešu Nacionālā Padome, lai panāktu starptautisku atbalstu Latvijas valsts izveidošanai.

Svinīgs pasākums divas dienas vēlāk notiek arī Valmierā, Vecpuišu parka paviljona zālē. Bijušais pilsētas galva un valmieriešiem labi zināmais sabiedriskais darbinieks Dr. G.Apinis klātesošiem svinīgi paziņo vēstis no Rīgas, nolasot telegrammu par proklamēšanas faktu un par šīs dienas vēsturisko nozīmi ikvienam latvietim.

Sapulcējušies vienprātīgi un ar lielu sajūsmu apsola atbalstīt jauno valsti un tās pagaidu valdību, kuras priekšgalā kādreizējais valmierietis Kārlis Ulmanis.

Klātesošo sajūsma kļūst vēl lielāka, kad pirmo reizi Valmierā nacionālais sarkanbaltsarkanais tiek pacelts kā valsts karogs. Ar saviļņojumu visi dzied arī jaunās valsts himnu „Dievs, svētī Latviju".

Taču strādāt jaunās Latvijas labā Eduardam neiznāk ilgi, jo valsts veidošanas darbu Valmierā pārtrauc lielinieku iebrukums 22.decembrī. Kad pilsētā ienāk „sarkanie". Padomju varas pastāvēšanas sešos mēnešos, līdz pat 1919.gada maijam, tiek veikti revolucionāri pārkārtojumi, kas revolucionāru izpratnē uzlabotu darbaļaužu materiālo un kultūras dzīvi.

Tiek nacionalizēti lielākie rūpniecības un tirdzniecības uzņēmumi, kā arī pilsētas labākās mājas, kuru dzīvokļus līdz ar mēbelēm nodod strādniekiem.

1918.gada decembra beigās pastāv jau reāli draudi Lāceram pašam. Draud arī viņa ģimenei. Lielinieki visu viņa mantu nacionalizē, veikala vairs nav. Baidoties par savu un bērnu dzīvību, viņš bēg uz Rīgu, kā izrādās - uz visiem laikiem.

Sīkāku ziņu par viņa ģimenes dzīvi un Rīgā pavadīto laiku trūkst. Zināms vien tas, ka Eduarda dzīves izredzētā ir latviete Antonija Bukolde.

Daudzus gadus vēlāk pašrocīgi aizpildītajā anketā 1936.gadā Valmieras Latviešu biedrībā, kad viņam jau pašam ir sešdesmit seši, uzrādīti bērni - dēls un meita, arī sieviņa vēl tā pati. Dēla vārds -Kaupo (droši vien izraudzījies no spēlētajām teātra izrādēm), bet meita - Maiga.


Raksta tapšanā vislielākā pateicība Valmieras Novadpētniecības muzeja Vēstures nodaļas vadītājai Ingrīdai Zīriņai, kura ieteica ceļus, kur meklēt informāciju par Eduardu Lāceru, un kuras publikācijas šeit pamatā arī izmantotas.




Noslēguma pievienojam plakātu no Latvijas Nacionālajā bibliotekā ar uzsaukumu riteņbraucējiem 1936 gadā

Plakāts
Plakāts
Lai palielinātu, spied uz bildes.

Nākamajā reizē apskatīsim pirmas dienas aploksni ar pirmās dienas zīmogu nr.4, kā arī pastmarku sēriju ''Latvijas Republikas valsts ģērbonis''. To izlaida kā pirmo pastmarku sēriju pēc neatkarības atgūšanas 1991.gada 19.oktobrī.




Sakts Cēsinieks




Bildes ©Lachi