Dzīve pie Sēnas vienmēr bija aizraujoša un pārsteigumu pilna. Kādu dienu, sēžot kajītē un iedzerot brīnišķīgu Beaujolois Noveau, mēs nokļuvām skatītāju pirmajās rindās, kad acu priekšā Ile de la Cite galā nogrima barža.
Vairāk nekā stundu policijas un ugunsdzēsēju laivas, citām baržām piepalīdzot, noņēmās, lai to izceltu. Prieka saucieniem skanot, tas tomēr izdevās. Dažādi garāmgājēji, tūristi, mākslinieki, fotogrāfi, studenti, un mīlētāji izraudzījušies Sēnas krastu par ideālu, acij tīkamu pastaigu vietu. Te bieži var redzēt pārīšus un apkampjamies un kaislīgi skūpstāmies. Piemēram, bija viens, kas katru rītu precīzi deviņos gāja garām baržai. Pusceļā pa kāpnēm uz tiltu, viņi piepeši apstājās, pagriezās un skūpstījās, un tad tikpat pēkšņi pagriezās un veiklā solī turpināja ceļu uz Luvru.
Augšā no kajītes mums pavērās lielisks skats. Es redzēju resnvēderainus ierēdņus neveikli apkampjam tramīgās sekretāres, tūristus, kas skūpstījās tāpēc, ka Parīzē visi tā dara, un alžīriešus, kas pašapzinīgi veda pie rokas kārtējo savaldzināto. Viņi reti kad atļāvās kādu skūpstu, it kā tas viņiem būtu kaut kas svešs. Vispār varētu sastādīt bilžu katalogu, kurā būtu attēlots, kā jāsēž uz apmales, kā jāskūpstās utt., lai neiekristu Sēnā.
Daži cilvēki tomēr iekrīt arī. Ne jau mīlētāji, - tie zina, kā balansēt uz nejaušības robežas. Visbiežāk tie ir apkārtstaiguļi, kas ieripo ūdenī, iztukšojuši pārāk daudz vin ordinairei* . Lai cik šaušalīgi tas izklausītos, zvejnieki uz piestātnes trepēm nelikās necik pārsteigti, kad reiz vienu slīkoni izskaloja malā. Viņi tikai turpināja iesākto un ik pa brīdim pārkāpa tam pāri uz vienu vai otru pusi, bet savu iecienīto zvejas vietu nepameta.

Vienam no viņiem - Žerāram, draugi pat veltījuši epifāniju, kas iecirsta akmenī netālo no Klaidoņa: „Pirmklasīgam klenderim, kurš noslīcis pie Pont des Arts." Žerārs bijis labs muzikants, un divi viņa draugi, kas paši nodarbojās ar ūdenskrāsām, viņu ļoti mīlēja. Viens no tiem diviem, vārdā Pjērs, bija izskatīgs puisis. Kad es gāju garām, viņš vienmēr man plati uzsmaidīja un piedāvāja vīnu no savas krūzes. Visi viņi mēdza pulcēties zem tilta Pont des Arts, bet uz piesietajām baržām neviens nekāpa, droši vien baidīdamies, ka tās par daudz svārstās.

Kādu pēcpusdienu divi cilvēki, kā izrādījās - modes fotogrāfi, sauca mani no krasta malas, vaicādami, vai viņi vakarā varētu pafotografēt uz baržas. Man nebija nekas pretī, un vakarā ap desmitiem viņi ieradās ar visām lampām un aprīkojumu. Tajā visā bija kaut kas sirreāls - melnādains modelis pašā nakts vidū, ietērpts pēc pēdējās modes, pozē starp milzīgajiem rozā spilveniem uz klāja blakus nekuram un laškrāsas virvēm.
Dzīve uz Sēnas
Aprīlī Parīzē bariem sarodas tūristi un bateaux mouches, ekskursiju kuģīši, kas ziemā iet neregulāri, sāk viens pēc otra kustēties, traucējot mieru ar savu troksni un izskatu.
Balss ierakstā piecās valodās apnicīgi turpina informēt: „Uz priekšu jūs redzēsiet Quai des Grands Augustins, kura vārds cēlies no klostera, kur Henerijas IV dibinājis l`Ordrde Royal du St. Espriot. Pa labi no jums..."
Vakaros koši izgaismotie kuģīši lēni slīd pa ūdeni kā pasakainas salas, ko apdzīvo vakara viesi un viņu šķīvju šķindoņa. Bez tam pa nakti nemitīgi pārvietojas arī velkoņi ar granti un oglēm piekrautām baržām, tāpēc laivas gar krastu vienmēr šūpojas un motoru rūkoņa dzirdama vēl ilgi pēc tam, kad tie jau ir prom.

Par spīti tūristu pieplūdumam, ir grūti nesajūsmināties par Parīzi pavasarī. Kā izteicās Diana, ziemā tā atgādina cienīgu dāmu no labas ģimenes, kas varbūt pārlieku apzinās savas aristokrātisko izcelsmi, bet pavasarī tā pārsteidzoši kļūst par jaunu meiteni sārtiem vaigiem. Pelēcība pāriet dzīvos violetos un zaļos toņos, un stingrība un atturība pārvēršas maigumā un pat koķetērijā.
Lieldienu svētdienas kopā ar Dianu tikko bijām izgājušas pastaigā, kad uz tilta Pont des Arts pamanīju Bilu. Viņš skaļi kliedza: „Džimmij, mans draugs, nāc iedzersim. Es tikko esmu ārā no policijas iecirkņa." Pie kāpnēm mēs satikāmies. Nervozas enerģijas pārpilns viņš mūs aizveda uz bistro un izstāstīja par notikušo.
Pēdējos piecus gadus Bilam bijusi mīļākā. Tagad viņai bija divdesmit trīs gadi. Meitene bija maza auguma un ne pārāk pievilcīga, taču viņai bija interesanti čirkaini mati, ko vēl vairāk izcēla zēngalviņa, un ejot viņa šūpoja savus labi veidotos gurnus. Bils bija atnācis ar viņu ciemos, kad tikko šeit ieradāmies, un uz visiem jautājumiem viņa toreiz atbildēja ar bērnišķīgu čalošanu un ķiķināšanu. Kopš tā laika mēs nebijām tikušies, un nevarētu teikt, ka mums tas īpaši būtu pietrūcis. Mēs viņu iesaucām par Filbertīni, jo, atverot mandeli, kurā bija divi kodoli, viņa vienmēr teica: „Bonjour, filbertine." Kā stāsta Bils, viņi dzīvojot kopā uz Joanne, bet acīmredzot viņas vecākiem tas nav bijis pa prātam, un viņi noīrējuši viņai apskaužamu dzīvokli St. Louis salas. Viņš apgalvoja, ka Filbertīne viņam dažkārt melojusi un nekad nav ieradusies noteiktajā laikā, bet visumā attiecības bijušas gludas. Tad Bils ievērojis kaut ko dīvainu, - viņa uzvedusies tā, it kā būtu norijusi kanārijputniņu. Lieldienu rītā viņu nomākušas neizskaidrojamas priekšnojautas. Viņš paķēris savus cūkādas pirkstaiņus un viņas dubulto atslēgu un aizdrāzies uz viņas dzīvokli. Tur viņš pieklauvējis, bet bez atbildes. Tad viņš atslēdzis, bet, kad durvis bijušas vaļā, pretī izskrēja Filbertīne, pilnīgi kaila un šausmu sejā. Viņš gājis tālāk uz guļamistabu, kur ieraudzījis meklēto, tad meties tam francūzim virsū un cēli un pamatīgi ar līdzpaņemtajiem pirkstaiņiem tam sadevis. Filbertīne uzbrukusi Bilam un saķērusi aiz bārda tā, ka daļa no tās palikusi saujā. Bils sabrucis krēslā, bet pa to laiku abi pārējie, vēl joprojām kaili, aizlaidušies. Uz ielas tie paķēruši drēbes, ko Bils izmetis pa logu, un skrējuši uz Filbertīnes mašīnu, kur ieslēgušies. Bet Bils turpinājies sviest ārā pa logu visdažādākās lietas: krēslus, rakstāmmašīnu, ģitāru, plates, atskaņotāju, un ar Pentax fotokameru izsitis pretējā dzīvokļa logu.

Drīz atskanējusi policijas sirēna, kas tuvojusies salai. Piebraucis vesels furgons, un policisti izlauzušies cauri skatītāju pūlim, saņēmuši visus trīs ciet un uz nopratināšanu prefektūrā. Par laimi, inspektori šajā situācijā bijuši pietiekami saprotoši un pat apvaldīti smīnējuši par to visu. „Oh, savef - vous, Monsieur," viens uzrunājis Bilu, „ces histores des fesses"**, vajagot tikt tam pāri un aizmirst. Bils piedāvājies atlīdzināt par bojājumiem, bet apvainojumus neatsaucis.

Pavisam īsi pirms izbraukšanas no Parīzes es uz brīdi izkāpu ārā no kajītes paelpot svaigu gaisu un biju pārsteigts par skaļo ūdens šļakstoņu Sēnā. „Tas nevar būt," es nodomāju, „porpoises, apmēram divmetrīgi vaļi." Drīz pēc tam pamanīju peldētājus ar gumijas brillēm un akvalangiem; visiem bija mugurā spīdīgi melni kostīmiņi un cepurēm karodziņi. Tās bija gadskārtējās peldēšanas sacīkstes cauri Parīzei. Tā arī es neuzzināju, kas uzvarēja.

Bet mums bija laiks doties ceļā, un es iedarbināju motoru.



Stāsta beigas.



Džeimss Krogzems


* Galda vīns. Franču val.
** Vai jūs, mesjē, zināt par šo pērienu? Franču val.



Saistošie raksti: Dzīve uz Sēnas 1.daļa  Dzīve uz Sēnas 2.daļa  Dzīve uz Sēnas 3.daļa


Rīgas Laiks


Bildes ©