www.nepaliecviens.lv izmanto sīkdatnes, lai palīdzētu uzlabot tīmekļa vietnes lietošanas pieredzi un nodrošinātu tās teicamu darbību.
 
Dzīve uz Sēnas

   Šis stāsts ir par latvieša Džeimsa Krogzemja piedzīvojumu Parīzē, noenkurojot savu baržu Klaidonis Sēnas krastā.  Autors apraksta cilvēku sadzīvi, kurā savu lomu ieņem arī viņa barža. Publikācijā ir izmantotas autora bildes.

1.daļa.

    Pirmās rūpes Parīzes ūdeņos mums sagādāja tas, ka nebija stabu, pie kā pietauvoties. Mēs atradām smagus riņķus, kas karājās gar krastmalas kaļķakmens sienām. Tā kā riņķi ir zemu un grūti aizsniedzami, laivinieki visbiežāk izmanto āķus garos kātos. Ar kuru palīdzību viņi izvelk tiem cauri virvi, kamēr laiva, strīķēdamās gar akmens sienu, apstājas. Mēs steidzīgi manipulējām ar trīs virvēm vienlaikus, - vispirms pievelkot priekšgalu, pēc tam pakaļgalu un sūces daļu. Virves jānosien ātri, jo uz Sēnas reti mēdz gadīties kāds mierīgs brīdis: tūristu kuģīši, velkoņi un baržas sakuļ ūdeni tā, ka pietauvotās laivas, īpaši vismazākās, nepārtraukti šūpojas.

Pirmo reizi pietauvoties Parīzē mums palīdzēja jūrnieks Jens. Viņš saimniekoja uz kinoaktiera Stērlinga Haidena baržas, gar kuru mēs netālu braucām, un palīdzēja nosiet virves, lai apstātos kreisajā krastā. Ar Jenu bijām pazīstami jau kopš iepriekšējās vasaras, kad bijām apmetušies uz Stērlingu laivas. Es pavaicāju, ko viņš domā par mūsu palikšanu.
„Es nezinu, droši vien inspektors būs klāt kuru katru brīdi”
„Bet kā lai te tiek pie atļaujas?” es viņam pavaicāju.
„Tas nav tik vienkārši,” atteica Jens. „Stērlings jau vairāk nekā gadu ar sava jurista un franču sakaru palīdzību cenšas saņemt oficiālu atļauju, taču joprojām bez panākumiem.”
Par spīti tam, es nodomāju, Stērlinga laiva joprojām te stāv.
„Jā, tas neizklausās pārāk cerīgi, tomēr mēs te paliksim kādu brītiņu. Vai tev nav nekas pretī?”
„Droši vien ne,” viņš bez entuziasma atbildēja.
Vairums laivinieku, mūs ieskaitot, visai negribīgi atbalsta jaunpienācējus viņu izvēlētajās piestātnes vietā.
Šī vieta līdzās Stērlinga laivai upes kreisajā krastā starp Pont des Arts un Pont Neuf uz daudziem gadiem kļuva par Klaidoņa piestātni Parīzē, un mēs tur vienmēr atgriezāmies pēc vasaras braucieniem pa Sēnu, Māsu, Sonu, Jonnu un daudzajiem kanāliem, kas šīs upes savieno.

Pirms varējām pa īstam iedzīvoties Parīzē un sākt iepazīt daudzās kultūras iespējas, ko tā sniedz, bijām spiesti nokārtot tehniskos jautājumus, kas saistīti ar apmešanos uz lauvas. Oificiāli stāvēšanas atļauja Parīzē ir derīga divas nedēļas, taču mēs atpazinām vismaz duci laivu, kas stāvēja gar Sēnas krastmalu jau kopš pagājušās vasaras. Nākošo divu nedēļu laikā es apciemoju visas šīs laivas.
„Es strādāju UNESCO,” paskaidroja kāda angliete vidējos gados. „Mēs šeit esam jau kādus piecus gadus, un mums ir skvoteru tiesības. Inspektori liek mūs mierā.”
Cits baržas saimnieks stāstīja: „Es strādāju Amerikas vēstniecībā. Man ar inspektoriem nav nekādu problēmu.”
Tad es satiku Bilu, kādu bārdainu amerikāni, kas Parīzē bija nodzīvojis divdesmit gadu. „Inspektori dzenā mani nepārtraukti,” viņš atzinās. „Bet es viņam saku, ka man nav kur iet vai ka motors sabojājies. Mana laiva Joanne šeit atrodas jau desmit gadus, un es joprojām regulāri saņemu uzaicinājumu ierasties Navigācijas birojā.”
„Skaidrs, ka mēs te paliksim,” es centos pārliecināt Dianu, kad biju izstāstījis par saviem apciemojumiem . Tomēr visu pirmo gadu ikreiz, kad garām brauca inspektora laiva, mēs noslēpāmies kajītē, neizrādot nekādas dzīvības pazīmes. Šobrīd, pēc daudziem gadiem, mēs beidzot esam legāli. Lai gan jāmaksā augsti nodokļi par laivas turēšanu prestižā Parīzes rajonā, tagad, tiekoties ar inspektora kungu, mēs sasveicināmies kā draugi. Dzeramais ūdens te ir netālu, un arī telefons pieejams.

Atskatoties uz šo ziemu uz Klaidoņa klāja, mūsu baržu varētu salīdzināt ar peldoša teātra skatuvi, kur mēs ar Dianu darbojamies kā režisori un kur neparasti aktieri nāk un iet pēc nerakstīta, improvizēta scenārija. Varbūt baržas savrupība un ierobežotā 100 pēdu platība bija par iemeslu tam, ka visi notikumi un dalībnieki šķita neproporcionāli pārspīlēti, vai arī iespējams, ka Parīze piesaista ekscentriskus ārzemniekus.
Sēna
Mēs sākām iepazīties un draudzēties vispirmām kārtām, protams, ar apkārtējo laivu īpašniekiem. Bils uzņēmās padomnieka lomu mūsu juridiskajās lietās. Viņš ieteica neuztraukties par muitu (pats nebija nomaksājis nodokli par Joanne, ko atveda no Anglijas pirms desmit gadiem). Sekojot viņa padomam, es gandrīz zaudēju Klaidoni, jo man draudēja soda nauda, kas sasniedza laivas vērtību. Kā puslegāls padomdevējs Bils bija paraugs, kam nevajadzētu sekot. Viņš savu Joanne vispār nebija apdrošinājis. Bilam nebija arī uzturēšanās atļaujas, lai gan viņš Francijā nodzīvojis jau divdesmit gadus. Es savējo dabūju nekavējoties, jo likums to pieprasa jau pēc trīs mēnešu uzturēšanās. Vēlāk inspektori atkārtoti pārbaudīja tieši šos divus dokumentus, acīmredzot meklēdami ieganstu, lai izraidītu Klaidoni no Parīzes piestātnes.

Bilam netrūka pārliecinošu ieteikumu ne tikai juridiskajos jautājumos, bet pilnīgi visā – sākot no laivas labošanas līdz līmes lietām. Viņš pats sevi uzskatīja mazliet par Donžuānu, saiedamies – kā jau frančiem pieņemts – ar divām sievietēm vienlaikus. Viņa holandiešu draudzene Luīze bija regulāra partnere pa nedēļas vidu, bet nedēļas nogales viņš rezervēja kādai seksīgai būtnei no St. Louis salas. Katru svētdienas rītu Bils lavījās garām Klaidonim ceļā pie Filbertīnes, savas apaļīgās mīļākās. Satracināta par Bila neatlaidīgajām attiecībām ar Luīzi, Filbertīne iedrāzusies pie Luīzes darbā un, rādot uz savu izspīlēto vēderu, kliegusi: „Es esmu stāvoklī. Man būs bērns no Bila, bet tu, tev nav nekā!” Luīze palikusi nesatricināma savā holandiešu mierā un pat neesot ieklupusi Filbertīnei matos.

Bils kādreiz bija gribējis taisīt filmas. Amerikas gados viņš mēdzis sēdēt Holivudas bāros un kafejnīcās, ko bieži apmeklējušas kinozvaigznes, un viņš pazinis visus, ko bijis vērts šajās aprindās, jau pa gabalu. Bilam bija neparasta atmiņa. „Alans Lads todien pasūtīja triple decker pastrami,*” viņš stāstīja. Tajā dienā Bils bija saņēmis dubliera lomu kādā kovboju filmā, kur viņam bija jākriet no zirga. Bilam, kurš uzaudzis rančo Oregāno, kaut ko tādu izpildīt bija tīrais nieks. Bet tad viņš atbraucis uz Eiropu un sabojājies. Nespēdams ielauzties kustīgo bilžu industrijā, viņš aizklīdis uz Šveici. Tur Bils strādājis kādā Šveices bankā par padomdevēju cilvēkiem, kas vēlas ieguldīt savu naudu. Šķiet, pateicoties savai pievilcīgajai Erola Flina ārienei un uzticību izraisošajam baritonam, viņam tur veicies labi, Tad viņš Anglijā nopircis Joanne un ieradies ar to Parīzē, lai plānotu savu pasaules apceļošanu.

Šeit Bils bija savācis kaudzēm žurnālu par jahtām un vecu International Herald Tribune numurus un nodevās plāniem par kuģošanu plašākos ūdeņos nekā šaurie franču kanāli. Tomēr tālāk par plānu arī netika, pārāk daudz bija citu darīšanu, bet visbiežāk viņš cieta no akūta kūtruma. Joanne motors bija sabojājies uz visiem laikiem. Bez tam viņš kopā ar savām draudzenēm, salīdzinot koka guļvietas un šaurās kabīnes uz kutera, deva priekšroku dzīvokļa ērtībām, kur bija gan spilveni rotāti dīvāni, gan ērti mīlas stūrīši.

Kad reiz viņu uzaicinājumu pievienoties mums braucienā pa kanāliem, viņš uzmanīgi izjautāja, vai mums ir visas labierīcības, ieskaitot silto dušu, ventilāciju un mīkstas gultas. Beigās viņš tā arī neieradās. Mēs atklājām, ka francūži ir ārkārtīgi draudzīgi, viņus saistīja gar krastu noenkurotās baržas, un viņi labprāt sarunājās ar to iemītniekiem.


* Trīskārtu sviestmaize ar pastrami desu. Angļu val.


Turpinājums sekos...



Džeimss Krogzems


Dzīve uz Sēnas 2.daļa

Rīgas Laiks


Bildes ©