www.nepaliecviens.lv izmanto sīkdatnes, lai palīdzētu uzlabot tīmekļa vietnes lietošanas pieredzi un nodrošinātu tās teicamu darbību.
 
Anna Paklons

    Anna Paklons - Dundure ir septiņu bērnu māte, Anna zina vismaz septiņas valodas, un viņai ir vairāk nekā septiņi desmiti gadu. Īstenībā viņai jau ir astoņdesmit viens, bet, ja viņai būtu vien kādi septiņdesmit, Anna pasmietos un iesauktos : „ Septiņdesmit? Vai man dieniņ, tad jau cilvēks ir jauns!”

Taču Anna ir jauna arī savos astoņdesmit ar astīti, nu nevar viņas sejā un stājā saskatīt ne gadu, ne pārākuma apziņas (nu kaut vai par tām valodām!) smago ēnu. Anna, tā vien šķiet, dzirkstī kā tāds labs šampanietis: ar smaidu, ar prieku, ar jokiem un dziesmu.
     Jā, ar dziesmu Anna ir lielos draugos. Kad kādreiz Leonam, viņas vīram, korporācijas biedri studentu vakaros bļāvuši:„ Leo, Leo une chanson!”, * viņš parasti deleģējis viņu, savu sievu, atceras Anna.
      Un viņa vienmēr dziedājusi, parasti savā astotajā – latgaliešu valodā.  Kaut vai, piemēram, šo: „Eime, eime muoseņas pa upeites molu, oi ja ,oi ja –  pa upeites molu...”, iesāk Anna. Jāatzīmē, ka mūsu sarunas laikā Anna Paklons - Dundure dzied daudz, ik reizi pārjautādama:  „ Vai zināt šo dziesmu”? Neko daudz jau mēs nezinām, bet kāpēc, aizdomājos? Dziesmā ir gudrība, dziesmā ir spēks, to mēs taču zinām, vai ne? Laikam ne velti trešā atmoda tika dēvēta par Dziesmoto revolūciju.
             Ceļš uz Annas Paklons – Dundures ģimenes lauku īpašumu, 150 km attālumā no Briseles, ir skaists. Rudens Ardēnos krāsas šogad nav žēlojis, jo, pat krēslai metoties, ielejā labi var saskatīt spilgtus krāsu rakstus kā Latgales villainēs, krāšņiem ornamentiem sarežģītās rokdarbu tehnikās izšūtus. Tomēr, iebraucot mazajā ciematā, satumst pavisam, un atrast Annas māju ir jālūdz vietējiem, ceļa malā esošās kafejnīcas darbiniece, protams, te visus pazīst.
   - Ak, jūs meklējat to ārzemnieci? Tepat jau tā māja ir, tikai tajā praktiski neviens nedzīvo...
     Aha, tur jau viņa ir: sīka, sprigana, draiskā zēngalviņā apcirptiem matiem, jauneklīgi zilās džinsu biksēs ģērbusies, stāv pie savas ģimenes mājas plaši atvērtajām durvīm un vedina iekšā, tikai vēl, ejot garām Suzuki Jimny, kas stāv turpat, garāžā, uz mirkli piestāj un lepni noteic:
Tas ir mans džips!
Šo ģimenes lauku māju  viņi ar vīru nopirka jau 1964,.gadā, lai viņiem un viņu septiņiem bērniem būtu kāda atslodze no pilsētas; tad viņi paši dzīvojuši Briģē. Tagad šis ģimenes īpašums nodots  meitas Mirjamas apsaimniekošanā.
      Redzams, ka ciemiņus Annai uzņemt patīk – uz plīts jau stāv pagatavotas vakariņas, mājā omulīgs siltums.

Vai Mozeles baltvīns būs gana labs, pārjautā saimniece ?
       Esot tik tuvu Mozeles ielejai (Vācija), esot jādzer tas, skaidro Anna.
Arī Francijas robeža tikpat kā ar roku sasniedzama, vien kādi nieka 10 km starpā, tāpēc jau laikam vakariņas ieturētas, šķiet,  a la mode franču –  beļģu: biezeņzupa, liellopa gaļas sautējums ar tomātiem, sutināti cigoriņi, sarkanvīns, siers . No Beļģu aliem gan Anna neko nesaprotot.
     Laikam jau Anna pa šiem sešdesmit gadiem, dzīvojot ārpus Latvijas, ir aizmirsusi, ka latviskam vēderam šādas biezeņzupas tā kā ne visai... 
   Ā, nē, Anna zina gan! Izrādās, viņa jau ceturto gadu pastāvīgi dzīvo Latvijā. Tā reiz savā Latvijas lauku mājā „Kozukolnūs” esot ielūgusi ciemos mērnieku ar ģimeni un gribējusi padižoties, tā teikt, ar smalkiem ēdieniem un uzvārījusi šo pašu biezeņzupu...
Kā viņš mani lāmāja, kā viņš mani lamāja! Smej Anna.
     Uz Beļģiju Anna atbrauc tikai dažas reizes gadā, kad ir kāda nepieciešamība, ceļu turp un atpakaļ starp abām valstīm Latviju un Beļģiju mērot ar savu slaveno džipu, tiesa gan, nedaudz pavizinot to ar Tur visi Ludza ir ļoti skaista pilsēta, Anna jūsmīgi izsaucas! Runā viņa prāmi no Libekas.
Kāpēc nolēmāt braukt atpakaļ uz Latviju, jums taču neviens no bērniem tur nedzīvo?
     - Bet garīgi es esmu tur, es tur esmu dzimusi, tā ir mana dzimtene! Es tur gāju skolā. Un es tur esmu derīga: maniem kaimiņiem, piemēram, es aizvedu viņus pie ārsta. Jā, Latvijā ir lētāk ar manu pensiju, bet es jau dodu arī, man jau neko daudz nevajag... – samaksāt ceļu un vēl šo to.    Atbrauciet kādreiz pie manis, pat A.Klimovičs, Dienas žurnālists, ir bijis, tikai nezin, vai ir dzīvs? Jūs nezināt? Viņš tak brauc uz tiem karstajiem punktiem. Atbrauciet kādreiz uz Ludzu, tur tāds stūris pilsētā, es jums parādīšu, no kura var redzēt piecus sešus ezerus! Mani tur pazīst, un zina par mani vairāk nekā es par viņiem, kaut vai saviem kaimiņiem, piemēram. Katrs policists, kad es pabraucu garām ar savu džipu, mani sveicina.
Vai jūs dzīvojat savās bijušajās tēva mājās?
Nē, tur vairs pat akmens uz akmens nestāv..., es nopirku vienu lauku māju ar 5 ha zemes.
Vai jūs dzīvojat tur viena pati?
    - Jā, protams, lauka vidū. Bet man ir brīnišķīgi kaimiņi. Redzat, cik daudz malkas man! (Rāda fotogrāfiju). Un cik labs ir Viktors, viņam pat nevajag prasīt, atnāk un nopļauj zāli; es viņam vedīšu beļģu alus muciņu. Viņš jau nekad pats neprasa- ļoti smalkjūtīgs, bet Jānis, kurš nomira no dzeršanas, vienmēr kas aizņēmās naudu, vienmēr atdeva atpakaļ. Sākumā viņš man teica: ārzemniece, bet vēlāk jau sadraudzējušies.

Kā tad tā , Anna, jūs te atbraucat tikai dažreiz?
Es tagad atbraucu uz nedēļu, jo man Beļģijā ir veselības apdrošināšana, bet uz Rīgu jābrauc 300 km no maniem „Kozukalniem”,  arī  vēlēt es braukšu jūnijā uz šejieni.
Annai Paklons – Dundurei ir divas pilsonības – Beļģijas un Latvijas, pēdējo viņa ieguva, kad vēl tas bijis iespējams, jo Latvijas pilsonību viņa pieprasīja nekavējoties, uzreiz pēc neatkarības, taču viņai ir  arī dubultpienākumi un dubultnodokļi, bet  Annai tur patīk: kaimiņi labi, un viņa tur jūtas noderīga.
Pastāstiet, kāpēc Jūs savulaik izbraucāt no savas skaistās Latgales?
Es atstāju Latviju 1944.gadā, vācu okupācijas laikā, vācieši paņēma mani kā ķīlnieci  tieši no ielas: viena kleita mugurā, klikatiņas kājās.
Laimīgas sagadīšanās pēc latviešu leģionāri Annu atbrīvoja, taču mājās atgriezties viņa neriskēja, jo 1944.gada oktobrī Latvijai atkal tuvojās krievu armija, un Anna evakuējās uz Vāciju. Viena pati. Bez ģimenes. Septiņpadsmit gados.
         Bet Annas ģimene bija liela, vecākiem viņi bija veseli divpadsmit! Anna rāda ģimenes fotogrāfiju, kur visa lielā ģimene vēl kopā. Droši vien,  ik reiz, kad Anna aplūko šo bildi, viņas sirds sažņaudzas, jo visi kopā viņi palika tikai uz šīs fotogrāfijas... Karš, bēgļu gaitas, Sibīrija, ar to, šķiet, viss ir pateikts... Tēvs mirst 1947.gadā Sibīrijā, māte, lai arī kā Anna steidzas un lido ar vienu pirmajiem Lufthanzas reisiem uz Latviju 1991.gadā, jau ilgi pirms meitas atgriešanās, gadus divdesmit, par satikšanās vietu ir izvēlējusies Miķeļa kapus Rīgā...
         Atrodoties Vācijā, vienīgais mēģinājums sazināties Annai   bijis pēc Saules ģimnāzijas pabeigšanas: viņa šo faktu gribēja darīt zināmu, un  radiniekiem aizrakstīja vēstules uz vairākām vietām Latvijā, un par brīnumu sev, arī saņēma atbildi. Vēlāk dzelzs priekškars nolaidies arvien zemāk un zemāk...
        Vācijā meitene kādu pusotru gadu pamācījās arī baltiešu dibinātajā Baltijas universitātē. Iespējams šīs studijas viņai ļāva pabeigt Lēvenes universitāti, kad viņa, ar bīskapa Sloskāna palīdzību nonāca Beļģijā, bīskaps Annai arī bija atradis audžu ģimeni, lai viņa varētu iemācīties franču valodu. Universitātē Anna arī iepazinās ar savu nākamo vīru Leonu, ar kuru 1950.gadā viņus salaulāja tas pats bīskaps Sloskāns. Nu blakus beļģu iecienītajam „la letonienne” viņu devēja arī par Paklona kundzi. Jā, vīrs viņai nebija nekāds beļģis, Leons bija no Latgales, tāpat kā viņa, rēzeknietis.

Anna ar Leonu
Anna ar Leonu
    Tā nu viņi Briģē nodzīvo gadus trīsdesmit, Leons strādā par galveno bibliotekāru Eiropas koledžā, bet viņa, lai arī zvērināts tulks no latviešu- flāmu valodas, lielākoties audzina bērnus un ir mājsaimniece. Bet Briģē viņa ir vienīgā, kas zina krievu valodu, un tā Anna tiek iesaistīta gidu padarīšanās, viņa iepazīstina ar Briģi krieviski runājošās tūristu grupas. Tās jau nav tikai no Padomju savienības, ir Čehoslovākija, Bulgārija u.t.m.l. Vienreiz, kad Briselē norisinājās pasaules kongress kosmonautiem, Annai bijis tas gods vadīt viņiem ekskursiju pa Briģi.
Vai dzīvojot Beļģijā bija kāda iespēja zināt kaut ko par Latviju?
- Nē, nebija nekādu iespēju.
Vai uz to brīdi izslēdzāt Latviju no sirds?
   - Nē, nekādā gadījumā. Un kad man viens flāms teica : Madam, Latvija nepastāv! Es saku: kā, viņa tur ir, Baltijas jūras krastā!
Kā radās doma par Baltic information center izveidošanu?
    - Bija pieprasījums Beļģijas iedzīvotājiem par Baltijas valstīm, viņi gan mēģināja iet uz Padomju Savienības vēstniecību un kaut ko uzzināt, bet, protams, vēstniecība nekādu informāciju nesniedza.
     Baltic informācijas centrā faktiski strādājām mēs ar E.Gulbi, viņš arī rūpējās par telpām, deva tās par velti. Es apkopoju informāciju, arī  par velti, smej Anna, idejas vārdā, tā teikt. Vispirms es nolasīju vispārizglītojošu kursu, rādīju kartes, tikai pēc tam stāstīju par lietu. Gribējām pieslēgt arī igauņus darbam, bet praktiski nekas no tā nesanāca. Vajadzējis jau sniegt informāciju par visām trim Baltijas valstīm, biznesa iespējām un tamlīdzīgi, bet es nevarēju  būt objektīva un vienmēr tik to Latviju bīdīju pa  priekšu, vienmēr tik Latviju...
Ko jūs ieteiktu tiem latviešiem, kuri atbrauc uz Beļģiju?
 
   - Lai viņi savā sirdī domā pozitīvi, redz svešo un pieņem to, tas ir vajadzīgs ne tikai latviešiem, bet visiem, kas iebrauc svešā zemē.
Lai latvieši būtu sirsnīgi un lai neskrietu tikai pēc naudas, lai tas nebūtu galvenais.
    Latvieši ir laba tauta, tikai jātiecas pēc intelekta, pēc izglītības.
Ir viens psalms, kuru es vienmēr sevī skaitu: Netiesājiet, lai jūs netopat tiesāti, jo, ar kādu tiesu jūs tiesājat, ar tādu jūs tapsit tiesāti.

     Pašā vasaras vidū Latvijā svin Annas dienu, senie latvieši to dēvēja par saimnieču dienu. Ap 26.jūliju dārzā ienākas jaunie kartupeļi, pirmie burkāni, kāds kāposts, kauj pirmo aunu un vāra ...latvisku zupu.
Starp citu, Annas biezeņzupa bija garšīga. Atklāšu jums mazu noslēpumu: lai biezeņzupa būtu tāda kā enerģiskāka, saimniece klāt pievieno tomātus. Taču receptes nebūs, lai jūs mani un Annu nelamātu. :)


    Annas ietikumi cigoriņu pagatavošanā: cigoriņus nomazgājiet kārtīgi, nogrieziet galiņus, poda apakšā ielieciet sviestu, iepiparojiet, iesāliet, tad uzlikt virsū šķīvi smagumam, poda  vāku virsū un sautēt uz mazas uguns līdz mīksti.

* fr.Leon, Leon ,vienu dziesmu!



A.Kaspare


Bildes ©A.Kaspare