Bildes

 “No manis tiek prasīta noderība, kvalitāte, svētums, labs piemērs.”

 

Ar Krusta baznīcas mācītāju Ivaru Jēkabsonu tiekamies baznīcas sakristejā. Mūsu rīcībā ir gandrīz stunda. Kamēr nevienam neko nevajag. Ir trešdienas vakars, un trešdienās septiņos vakarā ir Dievkalpojums. Saruna rit raiti. Nav jau viegli runāties, paralēli domājot par citām lietām un gatavojoties kārtējam Dievkalpojumam! Tomēr Ivars Jēkabsons ir un paliek Ivars Jēkabsons! Vienmēr atvērts, patiess, sirsnīgs un ļoti vienkāršs.

 

S.B.R. Kāpēc izvēlējies kļūt par mācītāju?

 

I.J. Mācītāja amats drīzāk izvēlējās mani. Jeb vēl precīzāk, Dievs ir tas, kas man bērnībā kristību laikā astoņu gadu vecumā īpaši pieskārās, kas radīja manī tādu kā iedvesmu un prieku, un sajūsmu – es arī gribu būt mācītājs! Un šīs domas, kas kaut kad bērnībā no sirds ir izskanējušas, kā es secinu, piepildās pilnīgi noteikti. Paiet piecpadsmit gadi, un tu jau esi uz ceļa, kas tev ir kā brauciens no kalna lejā, kur visas durvis pašas veras vaļā, un, varbūt atšķirībā no citiem, kam ir bijis daudz kas jāizcīna, lai tiktu kaut kur iekšā, par kaut ko kļūtu... protams, man tas viss nepagāja bez pūlēm, bez mācībām, bez piepūles... taču tas vienmēr bija tā kā ar tādu stipru Dieva roku vadīts. Es nevienas durvis nespēru vaļā, viņas pašas vērās, un es gāju tur, kur Dievs mani veda. Es vienkārši vēlējos labāk iepazīt Dievu, izkopt savas dāvanas, kas man jau ir dotas darbā ar cilvēkiem, un tas viss aizveda pie studijām teoloģijā, kalpošanas baznīcā un pie mācītāja amata.

 

S.B.R. Tad tas bija vairāk patstāvīgs lēmums, nevis, piemēram, ģimenes tradīciju turpināšana?

 

I.J. Man tas bija patstāvīgs lēmums. Kad pateicu ģimenei, ka man būs iesvētības, visi bija pārsteigti. Kad tiku ordinēts, mani vecāki un radi uz to skatījās ar tādām kā bažām - nu redzēs, kas tur sanāks?!

 

S.B.R. Un sanāca!

 

I.J. Nu sanāca, jā! Kaut gan ne man spriest par to! (smejas)

 

S.B.R. Un cik ilgi jau sanāk?

 

I.J. Esmu ordinēts 1995.gadā 10.augustā. Tāds laiciņš jau ir!

 

S.B.R. Kāda bija pirmā darba pieredze?

 

I.J. Jau studiju laikā biju sācis darboties draudzē kā mācītāja vietas izpildītājs, vairākus gadus apvienojot studijas ar kalpošanu. Bet pirms tam vēl biju mācījies par Svētdienas skolas skolotāju. Rīgas 28.vidusskolā septiņus gadus strādāju kā ticības mācības skolotājs.

 

Kalpot sāku Jaunciema baznīcā, kur iesvētījos kā Bībeles lasījumu lektors, arī kā zvaniķis, pērminders un Svētdienas skolas skolotājs. Tad ceļš loģiski aizveda uz Teoloģijas fakultāti. Tiku aicināts kalpot draudzēs. Un šis aicinājums aizveda uz Vangažiem, Mālpili, Allažiem, Nītauri, Zaubi, Berģiem Brīvdabas muzeja baznīcā un beigu beigās nu jau pēdējos trīs gadus kalpoju Rīgas Krusta baznīcā.

 

Mācītājs

 

“..kamēr tu nemīli to cilvēku, ar ko tu runā, kamēr stāvi viņa priekšā augstprātīgs un iedomīgs, tikmēr tas sirdis neaizsniedz.”

 

S.B.R. Kas šajā darbā ir visgrūtākais?

 

I.J. No manis tiek prasīta noderība, kvalitāte, svētums - labs piemērs. Darbs pašam ar sevi vienmēr ir visgrūtākais. Lai tu būtu īstais īstajā vietā. Piemēram, smagākas izjūtas par smagu, nedziedināmu, traģisku situāciju bērēs.. ir vilšanās pašam sevī, ja neesmu bijis uzdevumu augstumos. Ka neesmu varējis atrast īstos, labākos vārdus un instrumentus, kā tādā situācijā palīdzēt un kalpot. Tādēļ man grūtākais ir šis darbs ar sevi, kā jau teicu. Protams, arī tas, ka darbs ne vienmēr ir tik vienkārši apvienojams ar ģimeni. Bieži vien nesakrīt darba un atpūtas laiki. Nenormētais darbs. Aizņemtie vakari, daudzie cilvēki. Utt. Bet nesūdzos, jo pats tomēr laiku vien vari izplānot un atrast laiku sev un saviem tuvākiem.

 

S.B.R. Vai mācītāja darbs ir radošs darbs?

 

I.J. Jā. Jo neder tikai no grāmatām izlasītas atbildes. Neder tikai citāti. Kaut gan Dieva vārdam pašam par sevi ir ārkārtīgi liela nozīme un spēks! Ir jābūt arī savai pieredzei. Savam piedzīvojumam. Tas, kas tevī no tā ir izveidojies. Tas, kā tu pats no tā dzīvo. Un to visu palīdz risināt tieši mīlestība uz Dievu un cilvēkiem. Mīlestība ir radošais dzīvē, attiecībās un kalpošanā.

 

S.B.R. Vai mācītāja praksē ir bijis arī kas komisks?

 

I.J. Nezinu, vai to uzreiz var nosaukt par komisku, bet ir gadījies, ka kādos tā saucamajos kazuāliju pasākumos sajūk kādi papīri, kad kādu cilvēku nosauc cita cilvēka vārdā. Ļoti nepatīkami tas ir bērēs. Piemēram, kad mirušo nosauc citā vārdā. Bet citādi.. dažreiz ir tā, ka diena bijusi pilna kādiem notikumiem un tad, kad, piemēram, bijis jāiet no bērēm uz kāzām, kādreiz uz mēles ir teksts -“mīļie bēru viesi”... bet tas, paldies Dievam, līdz šim nav īstenojies! Kas vēl?... Jautri pasākumi parasti ir ar bērniem. Nu kaut vai kristībās! Atceros, ka kāds zīdainis kristību brīdī pie ticības apliecības skaitīšanas izvelk no saviem autiņiem pirkstu ārā, iedur savā vaigā un tā domīgi klausās. Un tad, kad jāsaka visiem kopīgs Āmen, tad viņš atraugājas. Un tas tajā brīdī ir ļoti smieklīgi! Dievkalpojums ir nopietnu pārdomu pilns, bet iepriecinošs pasākums, taču smieklīgs tad, kad nodziedi kaut ko šķībi!

 

S.B.R. Kas šodien ir vissvarīgākais katra mācītāja uzdevums?

 

I.J. (Pauze). Mācītāja definīcija ir “Dieva vārda kalps”. Kalpot Dieva vārdam, nelīst Dieva vārdam priekšā ar savu personību, ar savām ambīcijām, bet kalpot vairāk par ceļa rādītāju, lai cilvēki Dievu varētu atrast, saprast un piedzīvot. Tas varētu būt galvenais. Labākais līdzeklis, kā to panākt, ir būt īstam. Būt pašam. Tiekties pēc mīlestības uz Dievu un savu tuvāko. Jo, kamēr tu nemīli cilvēku, ar ko tu runā, kamēr stāvi viņa priekšā augstprātīgs un iedomīgs, tikmēr tas neaizsniedz sirdis. Un vēl kas liekas svarīgi... tā ir neuzbāzība. Nepiespiestība. Jo Dieva vārds pats izdara to, kas tam ir jāizdara. Man nav jācīnās par rezultātu par katru cenu. Es piedāvāju savu pieredzi, piedāvāju savu atziņu par Dievu, un tas, vai cilvēks to paņems vai nepaņems, jau ir viņa un Dieva darīšana. Īstenībā ir diezgan grūti šo uzdevumu īstenot,- sludināt Dieva vārdu, tajā brīdī nemaz nezinot, kāds būs rezultāts. Ko tas cilvēkam dos vai nedos. Gribētos visu kontrolēt, gribētos 100% panākumus! Bet līdzība par sējēju un sēklu tīrumā parāda to, ka sēkla, kas tiek izsēta, vārds, kas tiek izrunāts, tas vienmēr ir daudz vairāk nekā tie rezultāti. Cits krīt akmeņos, cits ērkšķos, cits uz cieta celiņa.. tikai daļa nokrīt tajā auglīgajā augsnē un nes augļus. Cits vairāk, cits mazāk.

 

S.B.R. Vai nav tā, ka dažkārt cilvēki tieši mācītāju, nevis Kristu uzskata par savu glābēju? Piemēram, iet uz baznīcu tāpēc, ka tur ir foršs mācītājs nevis paši savas dvēseles glābšanas dēļ?

 

I.J. Varbūt.

 

Bībelē ir sacīts, - uzceliet namu paši no sevis. Kristus ir pamats. Tālāk ir apustuļi. Pēc tam ir sekotāji, kas caur paaudzēm ir piederējuši baznīcai un mēs visi tagad. Mēs esam kā dzīvi akmeņi, kas balstam viens otru baznīcas sienās, kas veido baznīcas garīgo miesu. Un, ja kāds izkrīt no ierindas, ja kāds nav pietiekami labs, tad šajās sienās veidojas caurumi, un tad ir vilšanās un sāpes.

 

Man, piemēram, sevišķi sākumā, bija ļoti svarīgi, lai man tas cilvēks (mācītājs!-S.B.R.) varētu palīdzēt. Pateiktu īsto padomu, varētu atbildēt uz nesaprotamo jautājumu.

 

Un tādēļ es teikšu, līdz zināmai robežai personības faktors, mācītāja faktors ir ļoti nozīmīgs, bet ne pašmērķis. Kaut kad pienāk brīdis, kad mēs kā cilvēki vairs viens otram neko nevaram iedot, kad mums neizbēgami ir jāiet tālāk un jākļūst pašiem, kas kalpo. Bībele, baznīca un dievkalpojums kļūst par līdzekli, lai sastaptu Dzīvo Dievu. Meklējot Dievu, pienāk tāds laiks ticības ceļā, kad vairs nav svarīgi tik daudz, kāds mācītājs, kurš mācītājs, kura draudze, bet svarīgs ir Dievs, kas stāv aiz tā visa.

 

S.B.R. Bet, ja cilvēks to nesaprot?

 

I.J. Man liekas, ka tad pati dzīve viņu pamācīs. Bet.. nu jā! Tā diemžēl ir tā cilvēcīgā puse, kad ir slavenību meklētāji, līdzskrējēji un jā.. jā.. tas personību faktors ir. Kad draudzēm nomainās mācītājs, cilvēki aiziet mācītājam līdz, jo viņiem šis cilvēks ir svarīgs. Viņi viņu atbalsta, viņi viņu mīl. Kas viņiem to var liegt?

 

S.B.R. Un viņš ir gandrīz svarīgāks par Dievu?

 

I.J. Es ceru, ka nē. (Smejas) Viņš var kļūt svarīgāks par Dievu kaut kādos brīžos. Tas notiek tad, ja šī mācītāja vārdus uztver absolūti nekritiski, nesalīdzinot ar Dieva vārdu. Bet es domāju, ka, ja tas ir labs mācītājs, tad viņš noteikti ar savu autoritāti visvairāk uzsvērs to, ka Dievs ir bijis tas darītājs, ka Viņam pieder visa labā autortiesības un Dievs ir tas galvenais mērķis. Es tā ceru. Varbūt es esmu naivs?.. Ir tā bijis, ka dažam sakāpj galvā, tad pasaulīgs gods un slava var nodarīt daudz posta. Tad ir tādas traģēdijas, ka šāds kungs un ķeizars vairs nevar saprasties ne ar vienu kolēģi, nepieņem nekādu veselīgu kritiku. Tāds grib dibināt savu paša reliģiju, kurā viņam ir vienīgā patiesība.

 

S.B.R. Kā var atšķit, ka tas, ko dari, ir Dieva griba un kad – paša griba?

 

I.J. Īstenībā tas ir liels noslēpums, kur sastopas cilvēcīgais un dievišķais. Pat viena no baznīctēvu lūgšanām ir tāda, kas saka – Dievs palīdzi man pieņemt, ko es nevaru grozīt, vai arī palīdzi man izmainīt to, kas ir maināms, un palīdzi man atšķirt vienu no otra. Tas parāda to, ka ir situācijas, kur grūti atšķirt manas domas no Dieva domām. Bet pamatā tā ir tā pati sirdsapziņas balss. Iedvesma. Gara darbība. Domas, kas iešaujas un ienāk prātā. Un, ja es tās salīdzinu ar Rakstiem, ar Rakstu patiesību, ar Dieva mīlestības pamudinājumu, tad es varu būt drošs, ka tas, kas man ir ienācis sirdī, ir Dieva griba. Tad paklausīt šim Vārdam ir ļoti svarīgi

 

Ir bijuši vairāki gadījumi, kad es secinu, ai, man taču sirdī bija, man vajadzēja... un beigās redzu, ka esmu palicis parādā tai situācijai, kad neesmu rīkojies. Un es esmu ļoti priecīgs, kad šīs lietas sakrīt un kad es tūlīt rīkojos, kā vajag, un tad rezultāts ir! Taču Dieva gribas izjušana nav tas pats, kas intuīcija, to baznīcā sauc par atklāsmi.

 

Pēdējais gadījums bija tāds, ka slimnīcā kādu cilvēku paspējām nokristīt neilgi pirms viņa nāves.. Faktiski 12 stundas pirms nāves. Bija nepieciešama ātra rīcība. Bet pie aizslēgtām durvīm stāvot, man pirmā doma bija - varbūt atnāksim rīt?! Bet rīt jau būtu bijis par vēlu. Mēs tomēr pagaidījām, klauvējām un tikām iekšā tajā slimnīcas nodaļā. Vēlu vakarā nokristījām, kā cilvēks pats to bija gribējis, un beigās visi bija priecīgi par to, ka tas viss īstenojās.

 

Visgrūtākais ir nepadoties. Pamudinājums ir. .. bet to īstenot un nepadoties šaubām, tas vienmēr ir  svarīgākais.

 

Mācītājs

 

'' Trešdienas vakarā Krusta baznīcā ir Dievkalpojumi. Ceturtdienās iesvētes mācības. Svētdienās Dievkalpojumi.'  

 

S.B.R. Kāda ir mācītāja ikdiena?

 

I.J. Droši vien, kā kuram. Mana ikdienas programma ir tāda, ka ... (pauze)  Pirmdiena vairāk vai mazāk ir brīvdiena. Kad pamatā nav nekā cita. Bet ar atsevišķiem izņēmumiem! Kad, piemēram, ir mācītāju sanākšanas, konventi, tikšanās. No Otrdienas līdz pat Sestdienai mēdz būt dažādi kazuāliju darbi, piemēram, iešana pie cilvēkiem vai uz bērēm, vai arī ir kristības un laulības. Trešdienas vakarā Krusta baznīcā ir Dievkalpojumi. Ceturtdienu vakaros iesvētes mācības. Svētdienās dievkalpojumi Mālpilī un Rīgas Krusta draudzē. Piektdienas rītos dievkalpojumi Doma baznīcā. Tāpat darbošanās LELB Svētdienas skolas nozares vadības grupā.

 

Daudziem varbūt liekas, ka mācītājs, kā tai vecajā anekdotē, ir kā melns suns ar baltu apkakli, kurš rej tikai reizi nedēļā, visas pārējās dienas guļ.

 

Kad kļuvu par mācītāju, secināju, ka bieži vien nepietiek ar 24h diennaktī! Kad sakrīt daudzas lietas kopā, tad ir nenormēts un pietiekami noslogots režīms. Un, ja jautā, kā to var? Tad, jāsaka, īstenībā tas ir dzīves veids. Tur nav jautājums par varēšanu. Vienkārši viss notiek!

 

S.B.R. Ģimene to pieņem un saprot?

 

I.J. (Smaida.) Man ir laba ģimene. Viņi vienlaikus pieņem un saprot. Un vienlaikus cenšas mani, kas kādreiz pārāk aizraujas, arī piebremzēt, ja tas aiziet pāri mēram, un saka, lūk, mēs arī esam! Mums arī kaut ko vajag! Un tad es saku paldies Dievam un manai sievai, kura ir pietiekami enerģiska, lai sacītu,  -  kaut kas ir par daudz, paej drusciņ nost no visa!

 

Dažādās veselības krīzēs esmu mācījies saprast, ka pārslogots vai aiz pārpūles miris mācītājs nevienam nav vajadzīgs!

 

S.B.R. Kāda ir baznīcas ietekme uz sabiedrības audzināšanu?

 

I.J. Baznīca ir ne tikai kā grēcinieku slimnīca, kas darbojas savā iekšienē. Ar vārdu un aizlūgšanām tā nes mieru pasaulē. Tā nodarbojas ar sabiedrības terapiju – garīgās veselības uzturēšanu, cīnoties ar cēloņiem, nevis tikai ar sekām, meklējot dziļāko pamatu pie Dieva, kas ir visa labā avots, veselības un prieka pamats. Baznīca ir arī kaut kas līdzīgs mūsdienu profilaksei, kas, pirmkārt, rūpējas par garīgu veselību, ne tikai cīnās pret grēku un slimībām.

 

Un, ja mēs domājam par baznīcas atbalstīšanu, arī ar ziedojumiem un baznīcas darbu un kalpošanu, tad tas ir tas, kur ieguldot, mēs iegūstam to, ka mazāk būs jāmaksā par noziedzības sekām, cietumiem un citādām dzīves negācijām. Es teikšu – baznīca, ja tā ir savu uzdevumu augstumos, ar savām aizlūgšanām, ar savām uzrunām, ar savu pamudinājumu atveseļo un izgaismo sabiedrību.

 

S.B.R. Vai baznīca var ietekmēt politiskās norises valstī?

 

I.J. Latvijā baznīca ir šķirta no valsts. Tomēr baznīca ir šīs valsts sastāvdaļa. Kaut arī baznīca nav no šīs pasaules, tā nav šīs pasaules valstība, tomēr tajā ir Latvijas pilsoņi.

 

Un atkarībā no ticības pārliecības, viņi arī attiecīgi rīkojas politiski ar saviem balsojumiem. Tā ir tā netiešā ietekme. Bet, ja runājam par baznīcas iejaukšanos vai ieiešanu politikā, tad mūsu baznīcas nostāja ir, ka mācītāja amats nav savienojams ar politisku darbību. Ir jādara vai nu viens vai otrs. Baznīca nedrīkstētu būt politiski tendēta vai šķelta. Tā tomēr ir vieta, kurā, neatkarīgi no politiskās pārliecības, būtu vieta visiem. Grēks ir grēks, neatkarīgi no politikas. Baznīca drīzāk ir samierinātāja, nevis tā, kas ieņem pozīcijas laicīgajās lietās. Tur ir runa par lielākām lietām nekā politika. Sabiedrībā ir politiski spēki, kuri ir par vai pret baznīcas nostājām. Un tad izskatās, ka baznīca atbalsta vai noliedz vienu vai otru politisko spēku. Bet pamatā baznīcas mērķis nav atbalstīt vai noliegt kādu politisku spēku, bet runāt par morālo tīrību un par garīgo skaidrību, un dot vietu visiem, neatkarīgi no piederības partijai.

 

S.B.R. Kāpēc dažādu konfesiju pārstāvji parasti cenšas pierādīt, ka tieši viņu konfesija ir pareizāka vai labāka?

 

I.J. Tāpēc, ka viņi ir pārliecināti, ka tur, kur es esmu, tur ir labāk, jo galu galā tāpēc jau es esmu tur iegājis un palicis. Mums visiem, un man arī, tāpat kā jebkuram meklējot un atrodot savu vietu. Kādreiz bija meklējumi un jautājumi, ka varbūt citur ir labāk, bet beigās, izvērtējot, izvētījot lietas, secinu, man pie luterāņiem ir vislabāk, un es redzu luterāņu plusus, arī to, ar ko mēs varbūt esam labāki. Bet es esmu mācījies nerādīt ar pirkstu uz citiem. Man ir daudz labu draugu arī citās konfesijās! Katrai konfesijai ir bijuši un ir savi plusi, kas papildina kopīgo kristīgo telpu. Un es uzskatu, ka vislabākais kristietis ir labs luterānis, labs katolis, labs pareizticīgais. Kamēr viņš netiesā citus. 

 

Diskusijām ir jābūt! Par to, kas ir pareizi vai nē, jo tā mēs nonākam pie patiesības.  Bet nekādā ziņā, lai kādu noliktu zemāk un sacītu, ka luterāņi vai baptisti, vai katoļi iet uz elli!

 

Visās konfesijās ir savi žēlastības līdzekļi, kā cilvēki tiek pestīti pie viena un tā paša Kristus!

 

Grūtāk ir starp reliģiju laukā. Kad, piemēram, ir runa par latvietību. Kad ir runa par citām reliģijām, kur nav Kristus. Tad to mums kā kristiešiem ir grūti vai pat neiespējami apvienot, jo Jēzus pats teica “tikai caur mani pie Tēva”. Protams, citās reliģijās varam redzēt abstraktas, lai arī labas lietas, kaut kur, kur māca nevardarbību, kur tā vai citādi māca mīlestību vai reliģiozitāti, vai ticību vienam dievam, taču tās ir kategorijas, kas varbūt ir līdzīgas... Un tomēr kristietība no tā atšķiras, un mums tam tad ir jāsaka savs vai . Mēs nesekojam tikai idejām, bet Personai – Dzīvajam Dievam un augšāmceltajam Kristum. Mūsdienu postmodernajā pasaulē visgrūtāk ir pateikt to, ka ticība Kristum ir vislabākā un patiesākā, nenotiesājot otru, bet ļaujot otram pašam atrast savu patiesību.

 

S.B.R. Un patiesība ir viena?

 

I.J. Manuprāt, jā.  Kristus ir ceļš, patiesība un dzīvība. Tā ir kristīgā pārliecība.

 

S.B.R. Vai nav tā, ka pēdējā laikā tradicionālā baznīca sākusi zaudēt savu nozīmi? Jo parādās arvien vairāk mūsdienīgas, modernas un bez konfesionālas baznīcas, kas piesaista ļoti daudz cilvēku.

 

I.J. Es domāju jaunās kristīgās kustības aizpilda kaut kādas šī laikmeta vajadzības, ko tradicionālās konfesijas nav spējušas tā vai citādi aizpildīt. Es nedomāju, ka ar to tradicionālo konfesiju loma tiek zaudēta. Piemēram, vērtējot savu darbu, vēl aizvien redzu stabilu izaugsmi luterāņu baznīcā. Katru gadu iesvētās diezgan daudz cilvēku, un tas ir rādītājs, ka mēs nemitīgi augam. Varbūt ne pa desmitiem tūkstošiem gadā, bet  stabili augam, un mums ir šīs stabilās vērtības, kultūras mantojums, garīgais mantojums, kas ir bijis par svētību paaudžu paaudzēm. Tā ir tā lēnā, stabilā attīstība, kas turpinās. Agrāk vai vēlāk visas, arī jaunās kustības, noiet savu attīstību, līdz tās kļūst drusku konservatīvākas, līdzīgas tām pašām vecajām. Vienīgi tās vecās varbūt kādreiz kļūst tik konservatīvas, ka nav vairs tik elastīgas, lai spētu runāt uzreiz šī brīža aktuālajā valodā par aktuālajām problēmām. Bet tur ir arī labas draudzes, kur ir dažādība, kur ir šīs jaunās tendences.

 

Bet kas ir moderns?... īstenībā ļoti grūti atbildēt. Mūzikas ziņā, valodas ziņā? Mēdiju pielietojuma ziņā? Varbūt. Es domāju, tas būtu viens brīnišķīgs realizējums, ja manā luterāņu baznīcā aizvien vairāk tiktu pielietoti vizuālie mēdiji. Tas būtu kaut kas moderns. Taču  problēma būs tā, ka vienmēr būs kāds, kam liksies, tas neiet kopā ar interjeru vai ka luterāņi tā nedara. Tad var rasties nevajadzīga spriedze!

 

S.B.R. Vai mēs šobrīd piedzīvojam Bībelē aprakstītos pēdējos laikus?

 

I.J. Man liekas - Jā. Un tajā pašā laikā... es nezinu. Man patika, kā viens vecs garīdznieks reiz teica, - principā pasaules gals var pienākt jau rīt! Tāpat kā nomirt mēs katrs varam šodien vai rīt, un tas būs mūsu katra individuālais šīs dzīves gals. Mans pasaules gals. Bet, ja runājam par globālo pasaules beigu notikumu... Kristus otrā atnākšana vai pasaules bojā eja, vai tamlīdzīgi, tad tas pats  vecais Dieva vīrs teica, - principā es varu būt gatavs nomirt jau šodien, jau rīt, bet man nekas nebūtu pretī arī pēc simts gadiem. (Smejamies) Tā kā es par to pārāk nesaspringstu. Es esmu vienkārši savā vietā, un netaisu paniku ar to visu. Vienkārši dzīvoju. Kristus saka: „Esiet nomodā, jūs nezināt, kad nama kungs nāks...”

 

S.B.R. Pašam pietiek laika visam? Tā, ka, ja šodien tiešām būtu jānomirst, tad viss būtu nokārtots un izdarīts?

 

I.J. Man šķiet, ka kaut kādas astes jau paliks. Tāpēc dzīve mani reizi pa reizei apstādina, un tad es  salieku lietas pa plauktiņiem. Bet vispār tas, ko es gribētu, lai īstenotos, ir ka Dievs mani pasargātu no nesvētas nāves. Lai es savā aiziešanas brīdī būtu tiešām atgriezies no grēkiem un lai es būtu Dieva vārda gaismā un patiesībā. Ticībā Kristum, kas ir mans pestītājs. Un ka es nebūtu miris kaut  kādā apsēstības vai grēku stāvoklī. Tad es tiešām būtu ļoti nelaimīgs. Jo grēka astes aizvilksies līdzi uz debesīm!! Zinu, ka nekad neapdarīšu visus darbus, jo būs vienmēr lietas, kuras vienkārši fiziski nav izdarāmas... Kādreiz es izjutu sevī lielu inflāciju, kad pietrūkst laika sev, savai garīgai augšanai. Tagad redzu, ka tas ir bijis tāds posms, kad man bija daudz vairāk jādara, jādod citiem. Bet tad pienāca laiks, kas mani atjaunoja, kas man ļāva pievērsties sev. Atjaunoties, izaugt un secināt, ka vienkārši ir tādi posmi dzīvē. Kad ir kādreiz vairāk, citreiz mazāk laika.

 

S.B.R. Vai arī mācītājus piemeklē iekšējas izdegšanas krīze? Kad gribas visu mest pie malas.

 

I.J. Jā. Ir. Tāpat kā, piemēram, mediķiem, tāpat kā jebkuram cilvēkam, kurš strādā aprūpes darbā ar cilvēkiem! Viņi ir lielā riska zonā. To vēl vairāk veicina pārslodzes, laika trūkums, ko veltīt sev, laika nesabalansēšana, grūtības savu laiku pašam saplānot un virzīt. Liela problēma ir arī slikta materiālā atdeve. Tad tas gandarījums par dzīvi un dzīves slikto stāvokli kļūst nepanesams. Un par nožēlu jāsaka, tas atsaucas arī uz daudzu mācītāju ģimenēm. Kaut arī mācītājiem vajadzētu būt par paraugu ģimenes stipruma ziņā, tomēr nesen notikušie dažādi incidenti, kur kāds iziet no rāmjiem, vai tas būtu amorālā ziņā pārkāpjot laulību, vai iegrābjoties kaut kādās materiālās lietās, vai šķiroties no ģimenes, tas parāda, ka riski ir lieli. Mācītāji ir tajā frontes līnijā, kur ir risks izdegt, ja nekopj savu garīgo dzīvi. Garīgais amats bieži dabū daudz sitienu, un tas atsaucas uz viņu ģimenēm. Es atceros, kāda garīdznieka vārdus no citas konfesijas – diemžēl arī mācītāju ģimenēs un dzīvēs mēdz būt diezgan lielas problēmas.

 

S.B.R. Kas mācītājam maksā algu?

 

I.J. Draudze. Luterāņu baznīcā mācītājiem ir līgumi ar draudzēm. Darba attiecības. Draudze skaitās darba devējs, mācītājs - darba ņēmējs. Viņš pats vienlaikus ir atbildīgais un vadītājs, bet draudze vienojas ar mācītāju par noteiktu atalgojumu, un ar ziedojumiem nodrošina draudzes budžetu algām un citām vajadzībām. Tas ir Latvijas variants, kāds bija līdz šim. Turpmākā attīstība ir plānota tā saucamā mācītāju atalgojuma fonda izveidošana. Tas būs jau centralizēti, kur draudzes noteiktu daļu maksās LELB virsvaldei, un virsvalde, saliekot to visu kopā un pieliekot naudu no īpašumu apsaimniekošanas, veidos daudz maz atbilstošāku algu, kas vienam vidēja līmeņa vadītājam pienāktos, lai varētu dzīvot, izdzīvot un attīstīties.

 

S.B.R. Smagi...?

 

I.J. Nu. Jā un nē. Man kādreiz liekas, ja kāds cilvēks sūdzas, ka nav naudas, tad tā ir vai nu neticība vai slinkums! Skatos, ka ir kolēģi, kas sūdzas par to, ka viņiem iet slikti, tad man rodas divi jautājumi, - vai nu cilvēks neprot strādāt vai neuzrāda visus ienākumus. Arī man pašam likās, ka mūžīgi nepietiek, bet saskaitot izrādās, ka vajag tikai pareizi sadalīt un drusciņ piestrādāt. Nezinu, bet kaut kas tur nav kārtībā. Vai nu kaut kādā veidā neprot sacīt savai draudzei – man ir vajadzība. Varbūt attiecības ar draudzi nav kārtībā. Varbūt  vienkārši viņš domā, ka viss pats kritīs no debesīm. Es, piemēram, esmu no laika gala, kalpodams tikai mācītāja kalpošanā, vai tas būtu izglītības darbs skolā vai draudzē, spējis to maizes klaipu no dažādām šķēlītēm salikt kopā. Un skatos, ka līdz šim katrs mēnesis ir kā tāds liels Dieva brīnums! Kā, strādājot, saņemot un bieži dzīvojot kā no rokas mutē, gali saiet kopā. Un, paldies Dievam!

 

S.B.R. Kas šobrīd pasaulei visvairāk būtu vajadzīgs?

 

I.J. Noteikti, ka vajadzības ir dažādas. Viss, kas ietverts lūgšanā “Mūsu dienišķo maizi dodi mums šodien...” uzrāda to, ka cilvēks ir vajadzību cilvēks. Ka cilvēks nav neatkarīga būtne. Cilvēks nav Dievs. Viņam vajag ēst, ģērbties, vajag ģimeni, izglītību, draugus, labu valdību, labu darbu. Beigu beigās arī Dievu. Cilvēks nevar dzīvot tikai no maizes vien, bet arī no Dieva vārda. Jā, ir dažādas prioritātes, kas mainās, bet Dieva vārds ir pamats. Jēzus saka “dzenieties pēc Dieva valstības, tad arī pārējās lietas jums tiks piemestas.” Un es gribu teikt, sakārtosies. Ja mēs noliekam visu uz pareiziem pamatiem, tad agrāk vai vēlāk augļi nāk, un Dievs tiešām gādā, paver durvis un dod šīs iespējas. To es esmu savā dzīvē pieredzējis un aizvien vairāk esmu mācījies uzticēties tam, ka Dievs parāda ceļu. Ka to, kas man tagad visvairāk vajadzīgs, es varu arī saņemt.

 

Es neatbildēju konkrēti, jo tas tiešām cilvēkiem būs dažādi. Visa pamatā tomēr ir Dieva vārds. Tā ir tā galvenā vajadzība, kas dvēselei būtu jāapmierina. Bet kādreiz jāsaka arī otrādi, cilvēks nedzīvo tikai no Dieva vārda vien, bet arī no dienišķās maizes. Un tad tas ir jāsabalansē. Tad ir jāprot strādāt, jo ne jau Ļeņins  izgudroja to sakāmvārdu, bet apustulis Pāvils sacīja, - kas nestrādā, tam arī nebūs ēst. Tādēļ darbs un darba augļi ir arī viena no Dieva svētībām, kas ir jāapmierina un jāsasniedz, jāīsteno.

 

S.B.R. Vai Dievam piemīt humora izjūta?

 

I.J. Jā! Piemēram, vārds Īzaks Vecajā Derībā tulkojumā nozīmē “Viņš smejas”. Jo Sāra smējās par to, kā viņai deviņdesmit deviņu gadu vecumā vēl varētu būt bērns? Un tomēr bija. tā arī dēlu pēc tam nosauca. Viņš smejas – Īzaks. (Smejas).

 

Vai, piemēram, tas, ka Jēzus priecājās, tas, ka viena no Gara dāvanām ir prieks, liecina, ka kristietim nav grēks priecāties un smaidīt. Ēst, dzert un baudīt dzīvi, tā ir Dieva dāvana, to uzsvēra arī Zālamans savā gudrības grāmatā.

 

S.B.R. Kāds būtu Tavs novēlējums Lieldienās Latvijas iedzīvotājiem?

 
I.J. Es gribu novēlēt, lai Kristus augšāmcelšanās, dzīvais Kristus, kas ir mācekļu vidū, atnāk katra cilvēka sirdī, jo tā ir patiesa dzīvība, dzīves prieks un pilnība. Tad šīs Lieldienas, šis pavasaris, kas atnāk ar jaunu dabas plaukumu, nav tikai citur un citiem, bet šeit manā sirdī, tāpat kā Dievs mani atrod un kā es atrodu Dievu caur Jēzu Kristu. Un mēs līdz ar Viņu varam celties augšām no izmisuma, pie Viņa novelt visus tos akmeņus no mūsu sirdīm, no mūsu apraktām cerībām.

 


Sarmīte Blaua-Rītiņa

 
Bildes ©Lachi