www.nepaliecviens.lv izmanto sīkdatnes, lai palīdzētu uzlabot tīmekļa vietnes lietošanas pieredzi un nodrošinātu tās teicamu darbību.
 
 Harijs Tumans: Civilizācijas pastāvēšanas stūrakmeņi
 
 
“Norietošās civilizācijās ir vērojams principā viens un tas pats procesu un parādību komplekss: vērtību krīze, ģimenes krīze, dzimstības krīze, tikumu degradācija, vispārēja korumpētība, politisko struktūru pārbirokratizācija un neefektivitāte utt. Kad sabiedrība zaudē ideālus un kopējas vērtības, kad par galveno vērtību kļūst nauda un bauda, iestājas neizbēgams morāles sabrukums un sabiedrības krahs. Ja katram rūp tikai savs labums un nav morāles bremžu, sabiedrības pamati sairst no iekšienes – tāpat kā sairst mēbele, kuru ilgi un neatlaidīgi grauž ķirmis.”
 
Tā civilizācijas dekadences iezīmes raksturo Harijs Tumans - izcils un aizrautīgs vēsturnieks, LU Vēstures un Filozofijas fakultātes profesors, viens no Latvijas vīru biedrības dibinātājiem vai vienkārši sirdsgudrs un domājošs cilvēks. Ar viņu arī šī saruna - par pagātni, tagadni un nākotni, par to, kurp virzāmies, par civilizācijas pastāvēšanas stūrakmeņiem un norietu. 
 
Kā Jūs varētu definēt - kas ir civilizācija? Kas to raksturo kā formējumu?
Civilizācijai ir tikpat daudz definīciju, cik kultūrai, proti, jau pāri tūkstotim. Šos divus vārdus lieto gan kā sinonīmus, gan kā pretmetus. Tā, piemēram, kultūru definē kā sabiedrības garīgās dzīves formas un izpausmes, bet civilizāciju kā materiāli tehniskās un sabiedriskās organizācijas formas. Gan civilizāciju, gan kultūru saprot arī kā pretmetu mežonībai. Špenglers uzskatīja, ka katra civilizācija sākumā attīstās kā kultūra, bet ar laiku tā izsmeļ savu potenciālu un pārtop par civilizāciju jeb degradētu tehnokrātisku sabiedrību, kas neizbēgami iet bojā. Viņaprāt civilizācija ir kultūras nāve. 
 
Taču, ja runājam vispārīgi, ar vārdu “civilizācija” varam saprast kādu sabiedrisku organismu ar tam piemītošu kultūru un visām dzīves formām kopumā.
 
Es uzskatu, ka katras kultūras jeb civilizācijas pamatā ir kāda ideja vai ideāls, proti, kāds cēls mērķis, kas šai cilvēku kopai piešķir jēgu, saliedē to un rada tai uzdevumus. Šī lielā ideja izriet no vērtību sistēmas, kura sakņojas pasaules uzskatā, kuru savukārt rada reliģija. Tātad katras civilizācijas pamatā ir reliģijas nosacīts pasaules redzējums, tajā balstīta vērtību sistēma un ideāls. Katra civilizācija izdzīvo savu pilnu ciklu no dzimšanas līdz nāvei un dod vietu citām civilizācijām. 
 
Cik civilizāciju līdz šim aptuveni jau ir bijis?
Tas atkarīgs no tā, kurš skaita un kā skaita. Špengleram bija 8, Toinbijs saskaitīja 23, Hantingtons - 7. Man sanāk kopumā 11 vēsturiskas civilizācijas: senās Ēģiptes, senās Divupes, antīkā, hinduiskā, konfuciāniskā, Japānas, senās Mezoamerikas, islāma, pareizticīgā, Rietumu un Latīņamerikas. Manuprāt, šodien ir palikušas tikai četras: hinduiskā, konfuciāniskā, islāma un Rietumu. Jo dažas jau ir mirušas, bet citas, piemēram, pareizticīgo, latīņamerikāņu un japāņu ir jau būtībā sairušas un atrodas Rietumu civilizācijas gūstā.
 
Šodien visām esošajām civilizācijām pārklājas Rietumu civilizācija ar tās visaptverošo masu kultūru, kas grauj jebkuru kultūras identitāti. Mēs šo procesu saucam par globalizāciju. Konfuciāniskā un hinduiskā civilizācija tāpat strauji zaudē savu identitāti un nevar izslēgt, ka drīzumā sairs. Savu identitāti pagaidām vislabāk saglabā islāma civilizācija, taču domājams, ka ar laiku masu kultūras un tehnoloģiju ceļa rullis samals arī to.
 
Cik ilgs aptuveni ir vienas civilizācijas pastāvēšanas cikls?
Tas ir ļoti dažādi: civilizācijas var dzīvot gan četrus tūkstošus gadu kā senās Ēģiptes civilizācija, gan pāris tūkstošus gadu kā antīkā civilizācija. No mūsdienās esošajām civilizācijām senākās ir konfuciāniskā un hinduiskā civilizācija, abām ir apmēram divarpus tūkstoš gadu.
 
Kuru laika posmu vēsturē var uzskatīt par modernās civilizācijas sākumu?
Eiropas civilizācija veidojās uz diviem pamatiem: kristietības un antīkās kultūras mantojuma. Taču tā Rietumu civilizācija, kurā mēs šodien dzīvojam, veidojās uz iepriekšējās kristīgās Eiropas kultūras nolieguma pamata. Eiropas dekristianizācijas process bija sācies jau renesanses laikā, bet par simbolisku jaunās, uz laicīgiem ideoloģiskiem principiem veidotas Eiropas dzimšanas brīdi var uzskatīt franču revolūciju jeb 1789.g. Neilgi pirms tam, 1776. g. tika pieņemta Amerikas Neatkarības deklarācija, kas lika pamatus Amerikai kā jauna tipa valstij.
 
Tātad mūsdienu Rietumu civilizācija radās, pateicoties abiem šiem datumiem. Bet idejiski tā auga uz apgaismības laikmeta ideāliem. Tas nozīmē, ka pareizāk būtu runāt nevis par vienu Rietumu civilizāciju, bet par divām: kristīgo un postkristīgo, jeb laicīgo, kura patlaban ir dominējoša pasaulē un kura lielā mērā veidojas uz kristietībai pretējām vērtībām. Bet, ja mēs to aplūkojam kā vienu civilizāciju, tad varam skaidri redzēt, ka šodien tā ir sasniegusi ļoti dziļu vecumu, kad tiek noliegti tie pamati un vērtības, kuras to ir radījušas. Tas ir vēlās Romas impērijas laikmets mūsdienās, tas ir civilizācijas norieta laiks, kuram ir daudz paralēles arī citās kultūrās. 
 
Vai šobrīd var jau runāt par mūsdienu civilizācijas beigām?
Domāju, ka beigas vēl nav, bet mēs strauji tām tuvojamies. Vispirms ir jāsaprot, ka civilizācijas noriets nav parasta krīze: krīzes notiek visu laiku, bet veselas un stipras sabiedrības spēj pārvarēt grūtības un rast risinājumus, krīze kļūst nāvējoša tikai slimai un iekšēji sapuvušai civilizācijai. Tas notiek tad, kad visaptverošai sistēmas krīzei pievienojas kādas lokālas krīzes vai problēmas, ar kurām sistēma nespēj tikt galā. 
 
Kultūra iet bojā tad, kad tā zaudē savu ideālu un savas vērtības, t.i., tos pamatus, uz kuriem tā bija izaugusi un uz kuriem balstījās. Vispirms degradē tieši kultūra, proti, mentālā sfēra, vērtības, morāle, izglītība un pēc tam viss pārējais – vara, politika, ekonomika, sociālās struktūras utt. Šobrīd mūsu Rietumu civilizācija ir atteikusies ne tikai no saviem kristīgajiem pamatiem, bet arī no apgaismības laikmeta ideāliem, par ko liecina sistemātiska morāles, ģimenes un izglītības graušana. Izglītība veido pašu kultūras pamatu, tādēļ izglītības sabrukums draud ar krahu visai sabiedrībai. 
 
Par civilizācijas norietu vispirms liecina māksla, jo, pirmkārt, mākslā un literatūrā visātrāk var ieraudzīt atteikšanos no kultūras klasiskajām vērtībām, no morāles un estētiskajiem kanoniem, un otrkārt, dekadentiskajās civilizācijās māksla strauji vienkāršojas un kļūst primitīva, kas vienmēr ir viegli pamanāms. To var labi redzēt visās vēlajās civilizācijās, gan vēlajā Romā, gan arī mūsdienu pasaulē. Taču māksla ir tikai ārējais rādītājs, simptoms, nevis cēlonis.
 
Norietošās civilizācijās ir vērojams principā viens un tas pats procesu un parādību komplekss: vērtību krīze, ģimenes krīze, dzimstības krīze, tikumu degradācija, vispārēja korumpētība, politisko struktūru pārbirokratizācija un neefektivitāte utt., utt.
 
Kad sabiedrība zaudē ideālus un kopējas vērtības, kad par galveno vērtību kļūst nauda un bauda, iestājas neizbēgams morāles sabrukums un sabiedrības krahs. Ja katram rūp tikai savs labums un nav morāles bremžu, sabiedrības pamati sairst no iekšienes – tāpat kā sairst mēbele, kuru ilgi un neatlaidīgi grauž ķirmis. 
  
Kādus secinājums par civilizāciju pastāvēšanas problemātiku var izdarīt Bībeles kontekstā?
Šie secinājumi ir jau ierakstīti Bībelē. Aptuveni viena trešdaļa Vecās Derības sastāv no vēstures, un šī vēsture skaidri un gaiši parāda, ka Dievs svētī savu tautu, kad tā ir uzticīga Viņam, un Dievs to atstāj un nolemj ciešanām un katastrofām, kad tā novēršas no sava Kunga. Viss ir pateikts, atliek tikai lasīt un mācīties. Bet, kā zināms, cilvēce negrib mācīties nedz no vēstures, nedz no Svētajiem Rakstiem.
 
Kāds ir Jūsu redzējums par Jāņa Atklāsmes grāmatā aprakstītajiem pēdējiem laikiem? 
Tur viss pateikts priekšā, nav ko pielikt un nav ko atņemt. Atklāsmes grāmatas teksts ir jālasa kontekstā ar Evaņģēlijiem, un tad mēs iegūstam skaidru ainu par pēdējiem un priekšpēdējiem laikiem. Visas pazīmes liecina, ka šie laiki tuvojas, bet, kā teikts, to stundu neviens nezina. Mūsdienu cilvēku garīgais stāvoklis bieži liek atcerēties Kristus vārdus Mateja Evaņģēlijā: “Un tāpēc ka netaisnība ies vairumā, mīlestība daudzos izdzisīs” (24,12).
 
Modernais cilvēks arvien vairāk grimst naidā, cietsirdībā un egoismā, arvien mazāk ir spējīgs uz mīlestību, līdzjūtību un pat elementāru empātiju. Var labi redzēt, ka no mūsu dzīves pakāpeniski pazūd cilvēcība kā tāda. Sociālajā sistēmā arvien biežāk lietas tiek būvētas uz totālas neuzticības un nedrošības pamata, kas nozīmē arvien vairāk kontroles un formālisma.  Rezultātā cilvēks pierod pie formālām attiecībām un formālas pieejas, pats nemanāmi pārvēršoties par aukstu un nejūtīgu funkciju.
 
Tātad cilvēks, kas zaudējis ticību un mīlestību, strauji dehumanizējas. Nemaz nerunājot par lielajiem sabiedriskajiem procesiem un fenomeniem, kuri nosaka pasaules attīstības virzienu. Mēs redzam, kā soli pa solim kristietība kļūst par vajātu reliģiju: dažviet jau ir aizliegts lietot krustu un krusta zīmi, dažviet aizliegti baznīcas zvani, arī pie mums ir kļuvis nepieklājīgi publiski runāt par kristietību un tās vērtībām. Pat apsveicot Ziemassvētkos, Ziemassvētki netiek pieminēti, un jau visaugstākā līmenī Eiropā ir izskanējusi ideja šo vārdu aizliegt…
 
Starp citu, šodien top skaidras pat dažas tehniskas detaļas, kuras minētas Atklāsmes grāmatā un kuras agrāk nebija saprotamas. Piemēram, Baznīcas tēvi izvairījās komentēt antikrista zīmi uz labās rokas un uz pieres, bez kuras nevarēs ne pirkt, ne pārdod, jo toreiz nevarēja iedomāties, kas tas varētu būt un kā tas būtu iespējams. Šodien mēs jau lieliski saprotam, ka tas ir iespējams, kad bez kādas zīmes nevar ne pirkt, ne pārdot. Tātad mēs atrodamies priekšvakarā, bet tajā pat laikā mēs zinām, ka Dievs uzvarēs. 
 
Kādi, Jūsuprāt, ir iespējamie nākotnes attīstības scenāriji Latvijā un pasaulē?
Pasaules varenie stāsta mums par “lielo restartu”, kas nozīmē lielo “izslēgšanu” un “jaunu palaišanu” (great reset). Mēs dzirdam skaistus vārdus par labāku pasauli, taču rodas bažas, ka aiz šiem vārdiem iezīmējas mūsu totalitārā nākotne bez īpašuma un bez tiesībām. Viss liecina par to, ka ejam uz elektronisko koncentrācijas nometni. Totalitārā tendence ir iezīmējusies jau diezgan sen, un pēdējos gados tā ir krietni pastiprinājusies. Sabiedrība ir gatava totalitārismam.
 
Jo, pirmkārt, tā ir jau stipri atomizēta, proti, horizontālās saites ir pamatīgi iedragātas vai sarautas, un cilvēks pakāpeniski pārvēršas par izolētu indivīdu, kurš negrib un nespēj socializēties un labprāt slēpjas savā virtuālajā pasaulē, kā rezultātā viņš kļūst neaizsargāts un viegli vadāms. Ne velti tagad notiek aktīvs uzbrukums pēdējam cilvēcības bastionam – tradicionālajai ģimenei. Kad tas sabruks, tiks sagrauti visi tradicionālās dzīves un pašas cilvēcības pamati.
 
Otrkārt, jau tagad ir radīti nepieciešamie rīki, lai izveidotu totālu apspiešanas sistēmu. Pieaug kontrole, jau pastāv totalitāra ideoloģija un cenzūra, jau ir represijas pret citādi domājošiem.
 
Un treškārt, tam visam pievienojas elektroniskās tehnoloģijas. Tagad cilvēkam tiek piestiprināts QR-kods, kas īstenībā ir preču zīme. Šī zīme jau tagad ir svarīgāka par pasi, jo savā būtībā tā ir pielaide pie cilvēka pamattiesībām un iespējām. Kontekstā ar Ķīnas reitingu sistēmu tas parāda, kādā virzienā attīstīsies mūsu “progress”. Nav grūti iedomāties, ka ar laiku šim QR- kodam viegli varēs piesaistīt visas cilvēka tiesības un dzīves funkcijas. Kods var mainīties un modificēties, var tikt aizstāts ar čipu, bet tendence ir skaidra: bez koda vai kādas citas zīmes cilvēks nespēs veikt nekādas funkcijas, bet, lai saņemtu šādu pielaidi, būs jāizpilda kādas noteiktas darbības, vienā vai citādā veidā jāpierāda sava lojalitāte utt. Transhumānisti jau jūsmo par tiem drīzajiem laikiem, kad cilvēks, “uzlabots” ar tehnoloģijām un savienots ar internetu, kļūs par “pilnīgāku būtni”, t.i., par biorobotu. Tikai viņi “aizmirst” pateikt, ka tas būs saprogrammēts un pilnībā vadāms biorobots, bez savas brīvās gribas. Un jau tagad tiek strādāts pie tā, lai atņemtu cilvēkam domas un gribas brīvību: viņa smadzenes cītīgi skalo masu mediji un apziņu notrulina masu kultūra.
 
Bet atšķirībā no senās Romas šodien kultūra nemirst dabiskā nāvē, bet tā tiek mērķtiecīgi nogalināta, jo ar “reformu” palīdzību konsekventi tiek degradēta izglītības sistēma, savukārt mākslā sistemātiski tiek uzspiesti degradējoši trendi. Acīmredzot tas tiek darīts tādēļ, lai veicinātu esošās pasaules sabrukumu un tās jauno “restartu gaišajai nākotnei”. Tikai šķiet, ka šāda nākotne nesola mums neko labu un gaišu. 
 
Kas Jums pašam ikdienā palīdz izdzīvot šos “trakos laikus”?
Ticība, cerība, mīlestība. Ja Dievs ir licis mums dzīvot šajos laikos, tas nozīmē, ka mums ir sava misija un mums ir jāizdara sava izvēle. Svarīgi ir saprast, ko Dievs no mums grib un kas mums jādara. Ja cilvēks ir ar Dievu, viņam nav no kā baidīties. 
 
 
S.B.Rītiņa, Nepaliec Viens
 Bilde © 
 
 
Privātuma Politika | Lapas karte | Archīvs