Atmodas laikā, kādā personīgā sarunā ar tēlnieku Andreju Jansonu, uzzināju, ka viņa tēva brālis Arturs saņēmis Latvijas augstāko apbalvojumu - Lāčplēša kara ordeni par Brīvības cīņām. Kaujas epizode bijusi netālu no Cēsīm pie Vāverkroga. Tobrīd stāstītajam lielu vērību nepievērsu, jo zināju, ka ordeņu kavalieru bija vairāk kā 2500. Paplašinoties zināšanām par cēsnieku nopelniem Latvijas neatkarības izcīnīšanā, noskaidrojās, ka Arturs Jansons savulaik 1918.gada rudenī izveidojis Cēsu apsardzības rotu (pirmo Latvijā), kurā sākotnēji pieteikušies ap 270 vīru. Tiesa, kad reāli bija jāaizstāv tikko pasludinātā valsts, tad to darīja 85 vīru pulciņš.
Rota 1919.gada 23.decembra vakarā no Cēsīm pa Kārļu ceļu devās uz Rīgu. Pirmā pietura - nakšņošana Ieriķu krogā. Nākamās dienas rītā A.Jansons ar pieciem smagā ložmetēja apkalpes locekļiem, pajūgā devās pretim Krievijas sarkanās armijas karavīriem - Cēsu virzienā. Ložmetējs tika uzstādīts apmēram puskilometru no Vāverkroga - Bērzkroga virzienā, pretim "Sautiņu" mājām, kur vecais Drabešu muižas ceļš pieslēdzās šosejai.
Šobrīd par kādreizējo ceļu liecina koku aleja un sazarotā lapegles galotne. Uzmanīgi apskatot šo koku var secināt, ka galotni "nopļāvusi" ložu kārta. No militārā viedokļa vieta izvēlēta ļoti veiksmīgi. Neatkarīgi pa kuru ceļu (veco vai jauno) sarkanie ietu, viņi nonāktu apšaudes joslā. Apšaude bijusi tik intensīva, ka naidnieka izlūka grupa bija aizbēgusi atpakaļ uz Cēsīm un gājienu uz Rīgu atsākusi divas dienas vēlāk, pienākot papildspēkiem.
Ar šo īso aprakstu varētu beigt. Vai mazums karā šādu epizožu? Taču Artura Jansona varoņdarbs vērtējams kā nozīmīgs notikums, jo pie Vāverkroga beidzās sarkano uzvaras gājiens. Valku sarkanie latviešu strēlnieki ieņēma bez neviena šāviena 18.decembrī. Valmieru - pēc nelielas apšaudes ar Dzelzs brigādi (tā aizbēga; saskaņā ar Bresļitovskas miera līgumu šim karaspēkam bija uzticēta kārtības uzturēšana.) Cēsnieki no Valmieras puses uz ceļa bija 22.decembrī uzslējuši Goda vārtus! Vai nav kaut kas līdzīgs sarkanās armijas sagaidīšanai Rīgā 1940.gadā?
1938.gada izdotajā grāmatā "Atbrīvošanas kara vēsture" Cēsu rota un manis aprakstītā uguns sadursme nav pieminēta. Te vietā savulaik eksprezidenta A.Bērziņa teiktais, ka "dienvidnieki" (J.Baloža vadītie karavīri) izmantoja visus leģimitīvos līdzekļus, lai sevi paslavētu, noklusējot "ziemeļnieku" nopelnus.
Mans sabiedrotais šī notikuma godā celšanai ir vēstures entuazists Igors Vārpa. Viņš grāmatā "Ceļš uz Latvijas valsti 1914...1922" (izdevniecība ``Jumava``, 168lpp.) raksta: "Šis notikums bija topošo bruņoto spēku pirmā uguns kauja ar pretinieku (boļševikiem)". Ņemot vērā, ka sarkanā armija Latvijā iebruka pa diviem ceļiem caur Valku un Daugavpili, tad, manuprāt, 24 decembris uzskatāms par Brīvības cīņu sakumu. Šodienas vēsturnieki šo netaisnību nav novērsuši.
Mūsu ziemeļu kaimiņi-igauņi, katru gadu 28.novembrī oficiāli valsts mērogā, Tori baznīcā, klātesot ārzemju militārajiem atašejiem, atzīmē Brīvības kara sākumu. Personīgi mani, piedaloties šajā pasākumā pārņemt mulsums - kāpēc mēs to nedarām? Mēs taču neesam nabagāki! Notikuma 99.gadskārtā, Latviešu strēlnieku apvienības Cēsu nodaļas priekšsēdētājs Ē.Krieviņš ložmetēja uguns pozīcijā iedzina mietiņu ar nodomu, lai realizētu nodaļas valdes lēmumu par piemiņas zīmes izveidošanu sadursmes vietā.
P.S No raksta tapšanas brīža pagājuši 10 mēneši. Ložmetēja atrašanās vietā tapusi pieminekļa pamatne 1,7 augstumā. 23.oktobrī piedaloties Amatas, Cēsu, Raunas, Priekuļu, Valmieras pašvaldību pārstāvjiem, bijušajam NBS komandierim R.Graubem un LSA Cēsu nodaļas biedriem un viņu atbalstītājiem, pieminekļa pamatnē tika iemūrēta laika kapsula. Piemineklis tiek veidots Sia *Tako akmens* Balvos un tiks atklāts 2018.gada 24.decembrī - kaujas simtgadē.
Māris Niklass
Bilde © Brīvības cīņu 1.kauju vietas pieminekļa pamatne.
