Marija staigāja pa mežu un plūca baltās vizbulītes – tīras, svētas puķes. Zem kājām krakšķēja sakaltušie zari un čaukstēja sausā zāle. Kādā kokā dzenis bija izkalis lielu caurumu – tas meitenei atgādināja viņas sirdi – savainotu, ar nepiepildītu mīlestību.

 

Viņas prātu neatstāja Ainārs.

,,Kad tev būs eksāmeni autoskolā?’’ puisis stāvēja atspiedies pret koku un aplūkoja meitenes garos matus.

,,Jūnija sākumā.’’

,,Klau, Marija, negribi šodien aiziet uz parku? Tur būs koncerts.’’

,,Nē, paldies,’’ meitene izlikās bezrūpīga, taču viņa neieredzēja sevi par to, ka lika Edvartam ciest. Viņa zināja, cik sāpīga ir neatbildēta mīla. Marija baidījās, ka kādreiz draugs sāks neieredzēt viņu par sāpīgo attieksmi, bet arī nespēja pārvarēt sevi un iemīlēt. Puisis nopūtās un apstājās pie dīķa. Viņa skatiens ienira duļķainajā ūdenī, kuru vardes un zivis uzskatīja par savām omulīgajām mājām.

,,Nāc, brauksim mājās,’’ meitenes sirds krūtīs sažņaudzās kā sakaltusi vīģe – viņa vairs nespēja skatīties un Edvarta skumjo sejas izteiksmi. Marija bēga no viņa, no sāpēm, no sevis.

Abi apsēdās uz divriteņiem un devās pilsētas virzienā. Pie Māras pieminekļa atvadījās – sausiem vārdiem, nodurtiem skatieniem.

Aināram turpinājās nodarbības. Pie stūres sēdēja jaunietis, kurš bez problēmām vadīja automašīnu. Instruktors spēja lūkoties pa logu uz pilsētas straujo dzīvi. Viņa skatiens pēkšņi apstājās pie stāva, kurš vairāk atgādināja eņģeļi, aizmaldījušos mūsu pasaulē. Uz ietves stāvēja Marija un domīgi vērās tālumā. Ainārs nopētīja daiļo būtni – viņas tumšie mati dejoja vējā kā plānas zīda lentes un zilās acis kā vienmēr staroja. Visu ķermeni pārņēma vēlme apstādināt auto un uzsākt dialogu, izteikt visu, kas sakrājās sirdī. Bet viņš rīkojās otrādi – vīrietis nopietni skatījās uz priekšu, uz ceļu – nepārspīlēti tēloja, ka neredz mīļoto.

Marija ar skatienu pavadīja Edvartu un skaļi nopūtās – visa viņas dzīve bija viena liela kļūda. Nekā pareiza, nekā skaista. Instinktīvi, ar ādas plāno kārtiņu viņa sajuta skatienu un pagriezās tā virzienā – tas bija Ainārs, bet viņš neskatījās meitenē, viņa burvīgi zilās acis bija pievērstas ceļam. Marija ātri novērsās un no sirds tēloja, ka neredz vīrieti. Bet kam tu tēlo – viņš pat neskatās uz tevi! Tomēr neizturējusi, meitene pagriezās un paskatījās spogulī, kurš bija piestiprināts auto labajā pusē. Nekā – acu skatieni nesastapās, viņš skatījās taisni.

Nākošajā nodarbībā gan meitene, gan Ainārs klusēja. Viņai likās, ka vīrietis ir īgns un neapmierināts, viņam – bija bail par savu neapdomīgo telefonzvanu un tā sekām. Atkal sekoja sausi, bezpersoniski braukšanas virziena norādījumi.

Varbūt tā pat ir vieglāk?... Jā, ir! Nav jāuztraucas par jūtām... Nodomāja Marija un turpināja vadīt auto.

Izbraukusi ārpus pilsētas robežām, viņa piespieda gāzes pedāli, taču nebrauca ātri. Meitene aizdomājās par blakussēdošo vīrieti, kura platās krūtis ritmiski cilājās, vienmērīgi elpojot.

,,Mīļā!...’’ Ainārs aprāvās un sastinga, ,,Centieties braukt tik ātri, cik ir noteikts ceļu satiksmes noteikumos.’’

Marija piespieda gāzes pedāli tik stipri, ka likās viņa izlādēja visu savu negatīvo enerģiju, visas bailes automašīnas ātrumā.

Ak Dievs, viņš teica mīļā? Nē.. nē... Viņš teica! Tas nevar būt. Tā kļūst par apmātību, nevar būt, nevar, nevar, nevar! Es nesadzirdēju, es pārpratu.. Ainārs noteikti uzrunāja mani vārdā. Jā, tieši tā! Tagad nomierinies, ieelpo – nekas nav noticis. Tu pārklausījies.

Es idiots! Nolādējās Ainārs, bet klusēja. Viņam bija auksti, meitenei – karsti. Vīrietis paskatījās uz Marijas trauslajām rokām, kuras stingri turēja stūri – tās atgādināja veidojumu no ledus, kurš pie jebkuras straujākas kustības salūztu, pie siltuma – izkustu.

,,Apbrauksim šo laukumu,’’ viņš nokomandēja. Meitene pamāja ar galvu un pagrieza stūri uz labo pusi.

,,Nē, pa kreiso pusi,’’ Ainārs uzlika savu roku uz Marijas un viņi kopā pagrieza stūri. Vīrietis sajuta meitenes rokas siltumu un maigumu. Viņš vēlējās, lai tā glāstītu viņa raupjos vaigus, viņš gribēja to pārklāt ar skūpstiem. Nobijies no šīm izjūtām, Ainārs atrāva roku un atkal abu starpā iestājās klusums – bezgalīgs klusums, kurā kā viļņi mājoja bezgalīga, patiesa mīla.

Turpinājums sekos....

©Linda Marija-Kundziša