Kas no acīm prom, tas no sirds laukā
 
 
Es pats diemžēl esmu bijis, un šādās tādās kategorijās esmu vēl joprojām, no visādiem kaitīgiem draņķiem atkarīgs cilvēks, sākot, ar nikotīna un marihuānas smēķēšanu, gan alkohola dzeršanu, gan azartspēļu spēlēšanu, gan pornogrāfijas blenšanu, utt., kas man pašam dzīvē ir radījis ne mazums problēmu, pazemojuma un kauna.
 
Apzinos, ka cilvēkam nav jābūt atkarīgam no šiem draņķiem. Mēs visi lieliski zinām, ka tās ir kaitīgas atkarības, kas nes ļaunumu, degradējot sabiedrību un darot pasauli nedrošāku, vulgārāku, samaitātāku un noziedzīgāku. No manas puses būtu ļoti zemiski un nelietīgi, ja es jums teiktu, ka tas ir normāli – būt atkarīgam no kaut kā, kas degradē gan ķermeni, gan dvēseli. Tikpat zemiski un nelietīgi būtu, ja es paklusām pie sevis vēlētos, kaut šajās atkarībās nokļūtu pēc iespējas lielāks skaits citu cilvēku. Taču, ja pamatīgi iedziļināsities, tad tieši ar to - ar šādu ļaundabīgu vēlējumu - nodarbojas lielais vairums cilvēku, sevišķi jau politiķi. Esat pagalam sašutuši par šo manu apgalvojumu!? – Ta beidziet. Ja tas tā nebūtu, tad neviena no šīm atkarībām sen jau nebūtu vairs pieejama. Piedodiet, bet ja tas tā nebūtu, tad jūs visiem spēkiem censtos panākt, lai nākamajām paaudzēm nebūtu vairs pieejams alkohols, nikotīns, pornogrāfija un azartspēles.

 

Mana filozofija ir tāda: Ja reiz es pats iekritu lamatās, tad uz kāda pamata man ļaut, lai arī citi iekrīt tajās pašās lamatās!? Ja es to ļauju, neko nedarot, lai to mainītu, tad esmu tipisks nelietis, kas vēl citiem iekrist to pašu atkarību lamatās.

Pasakiet man, uz kāda pamata veikalos joprojām ir iespējams nopirkt cigaretes, ja sen jau ir lieliski zināms, ka smēķēšana izraisa kaitīgu atkarību un lielu iespējamību saslimt ar vēzi? – Tas nozīmē tikai vienu – valdība, kas to atļauj, ir noziedzīga, jo ļauj saviem pilsoņiem indēties un kļūt atkarīgiem.

Nikotīns ir bizness, kas ienes milzu peļņu ne tikai šīs draņķības ražotājiem, bet arī valsts budžetam. Valdība šīs indes legālu pārdošanu pamato ar visādiem liekulīgiem, absurdiem attaisnojumiem. Viens no šādiem liekulīgajiem attaisnojumiem ir tāds, ka ienākumi no šīs indes pārdošanas veido valsts budžetu, no kā tiekot darīti daudzi labi darbiņi.

Tā kā esmu kaitīgo atkarību nost mešanas mēģinātājs ar milzīgu pieredzi, diemžēl dažās kategorijās arī nesekmīgu, tad varu droši pateikt, ka šī kampaņa ir veicama tikai zem moto „kas no acīm prom, tas no sirds laukā”, kur paralēli ir jāveido politekonomiskā iekārta, kurā pilnīgi visiem bez izņēmuma ir labi apmaksāts darbs, kuru darot, cilvēks justos lietderīgs, un, kur ir iespējas sakarīgi pavadīt savu brīvo laiku, kas pilns ar kaut ko interesantu, aktīvu, sportisku. Ja cilvēks nav labi situēts, tad viņam ir niecīgas iespējas brīvo laiku pavadīt pietiekami saistoši, jo viss saistošais, maksā pamatīgu naudu.

Cik tur tā darba, pieņemt likumu, kas skaidri un gaiši definē, ka, sākot ar tādu un tādu datumu, tādā un tādā gadā, teiksim, kaut vai sākot ar 2018.gadu, sāksies piecu gadu pārejas posms uz veselīgu dzīvi, kas beigsies 2023.gadā! Šajā piecgadē veikalos cigaretes un alkohols ir vēl nopērkami, bet visi jau ir informēti, ka pēc tam gan vairs legāli nopērkami tie nebūs.

Savukārt piecgades posmā, cigaretes un alkohols nopērkami tikai specializētos veikalos, uz kuru izkārtnēm rakstīts „indes”. Cigaretes tikai viena veida. Nav vairs ne cigāru, ne dāmu, ne vieglo cigarešu, ne mazo paciņu. Tikai melna paciņa, uz kuras baltiem burtiem, netalantīgā šriftā uzrakstīts „nikotīns”. Paciņa maksā dārgi. Bet, sākot ar 2023.gadu, arī tās vairs nav veikalos nopērkamas.

Protams, kā attaisnojumu, lai neko nemainītu, varam paziņot, ka būs melnais tirgus, kur peļņu gūs visādi pagrīdes darboņi. Protams, ka viņi būs – nekur jau viņi neliksies. Nekas! Policijai būs ko šeptēties! Jebkurā gadījumā, galvenais jau ir tas, ka ļoti daudzi, ja nebūs vairs iespējams gūt vizuālu baudu no paciņas dizaina, kā arī, ja regulāri nāksies sastapties ar visādām neērtībām un nepatikšanām pie iegādes, izlems par ērtāku un saprātīgāku labāk atmest šo kaitīgo paradumu. Un galu galā, kāpēc lai to neizdarītu nākošo paaudžu labā!? Vai tad tu esi tik liels egoists un nelabvēlis, ka nespētu nest šo upuri nākotnes cilvēku labā!? - Es spētu. Un, ja reiz es to spētu, tad gan jau arī tu to spētu.

Līdzīgi arī ar alkoholu. Prasts, nepievilcīgs dizains ar uzrakstu „alkohols”, kur maziem burtiņiem uzrakstīts konkrētā dzēriena nosaukums „alus”, „šnabis”, „brendijs”, „vīns”, „šampanietis”, utt. Var jau, protams, atrunāties, ka vajag vienkārši dzert ar mēru, un, ka neviens jau nav vainīgs, ka daudzi to neprot... Un tomēr, kamdēļ mums neparūpēties par nākamajām paaudzēm, lai tām alkohols vairs nebūtu legāli pieejams un neliktos par svētku tradīciju sastāvdaļu!? Reliģijās tik bieži mēdz runāt par upuru nešanu cilvēces labā. Tad kāpēc mums nebūt pietiekami godīgiem, lai uzņemtos nest šo upuri nākotnes cilvēces labā – sākt lielās pārmaiņas, radot sev nepieciešamās neērtības alkohola un nikotīna iegādē!? – Es, kā atkarīgs no šiem draņķiem cilvēks, saku: „Pie joda, es esmu gatavs nest šo upuri! Kāpēc gan man jābūt kaut kādam nelietim, novēlot saviem iespējamajiem mazbērniem reālu, pie kam, legālu, iespēju iekrist tajos pašos mēslos, kuros iekritu es pats!?”

Ko jūs sakiet, ka citiem nav jācieš dēļ tā, ka citi neprot dzert ar mēru? – A kā tad ar visiem tiem, kuri iekuļas atkarībā un tiem, kuri sastrādā visādas muļķības un pat galīgi nelāgas lietas!? Vai tas nav pagalam egoistiski un samērā nihilistiski, zinot, ka mazāk šo gadījumu nu nekādi nepaliks, ja viss paliks pa vecam!? Un ja nu tavs bērns vai mazbērns arī iekuļas tamlīdzīgās nepatikšanās kādreiz!? Vai tev to gribas!? – Man, personiski, negribas.

Protams, ka pie šāda scenārija pastāv lērums bažīgu jautājumu – kā pelnīt iztiku kafejnīcām, klubiem, bāriem, ja vairs nav alkohola, jo tieši ar šo draņķi taču tiek nodrošināti ienākumi? – Tieši tāpēc arī ir nepieciešama pilnīgi jauna politekonomiskā iekārta, kurā peļņai vairs nav nekādas nozīmes, kur viss strādā un darbojas tikai dēļ tā, ka iestādījumiem, kur atpūsties, paēst un padejot, ir jābūt, bet, kur alga tiek maksāta no valsts budžeta visiem teju vai vienāda tikai par to, ka tie darbojas, nodrošinot cilvēkiem darbu sabiedrības labā, gan arī atpūtas iespējas apmeklētājiem.

Negribas sapīties garos ekonomiskos aprakstos, kā tiek emitēta nauda vajadzīgajā apjomā, lai visiem būtu labi apmaksāts darbs un viss noritētu cik vien iespējams kā pa diedziņu, jo ir ļoti daudz pretrunīgu jautājumu, kur bieži vien liekas, ka tie ir neatrisināmi... Zinu tikai vienu, ka jebkura problēma, jebkurš jautājums, ir atrisināms, ja vien to vēlas. Zinu, ka tāda politekonomiskā iekārta ir iespējama, kurā peļņai vairs nav nekādas nozīmes, bet tanī pat laikā ražošana un viss pārējais sekmīgi strādā un notiek gan tehniskais, gan garīgais progress. Problēma ir tikai tajā, ka cilvēki netic šādai iespējamībai, uzskatot, ka gan jau tāpat kaut kā... Taču baidos, ka neizbēgami tik un tā nāksies kaut kad risināt šos jautājumus, kur nāksies vien pieņemt, ka valsts iekārtai ir jābūt tādai, kurā notiek plānošana. Iekārta, kurā plānots tiek pilnīgi viss. Tiek konstatētas vajadzības un aprēķināti nepieciešamie resursi, lai viss, kas mums nepieciešams, darbotos un varētu tikt sekmīgi realizēts. Un, lai kā daudziem tas nepatiktu, nāksies vien pieņemt faktu, ka tikpat kā nekas vairs nav privāts. Būs vien jāpieņem fakts, ka algas ir gandrīz vai vienādas pilnīgi visiem, kur par vadmotīvu strādāt to vai citu darbu, kalpo personiskās prasmes, spējas un vēlme darīt to sabiedrības labklājības labā – kopīguma labā – kopējā komforta labā.

Manuprāt, liela alga, ir ļoti egoistiska un augstprātīga motivācija strādāt vadošus darbus. Vadītāja darbu jāvēlas strādāt dēļ dabiskas vēlmes sevi sekmīgi realizēt šajā amatā. Strādāt to tikai dēļ tā, ka ir sajūta, ka spēj to labāk nekā citi, ko centies ar darbiem arī pierādīt praksē. Ne katrs spēj būt vadītājs gan dēļ attiecīgās izglītības, gan dēļ nepieciešamo raksturīpašību trūkuma. Varat man ticēt – pat ja algas būtu gandrīz vai identiskas gan sētniekiem, gan uzņēmumu priekšniekiem, gan valsts augstākajām amatpersonām, tad tik un tā atrastos cilvēki, kuri ar prieku uzņemtos vadošos amatus. Tāpat arī joprojām atrastos daudzo nozaru zinātnieki, pedagogi, medicīnas doktori, utt., jo tie jebkurā gadījumā vēlētos sevi realizēt konkrētajos, likteņa ieprogrammētajos darbības virzienos, kuros tie spējīgi sevi radoši realizēt, gūstot baudu no šī procesa lietderīguma.

Ir daudz cilvēku, kas aprakstījuši politekonomiskās iekārtas modeli, kurā cilvēki dzīvotu daudz taisnīgāk, tikumiskāk, krietnāk, saprātīgāk. Katram no šiem modeļiem ir savas stiprās un vājās vietas. Katram ir kaut kas vairāk vai mazāk atšķirīgs no otra, taču galvenie kopsaucēji vienmēr ir vieni un tie paši. Šie kopsaucēji ir taisnīgums un harmoniskums, kur cilvēki dzīvo un strādā respektējot viens otru un dabu. Viens no tādiem ir liepājnieks Juris Purviņš ar savu projektu „Azillando”. Tāpat iepazīšanās vērts ir franču zinātnieka un filozofa Žaka Fresko projekts „Venēra.” Kaut kā taču soli pa solim ir jāvirzās uz šo jauno saprātīgo politekonomiskās iekārtas modeli! Pretējā gadījumā, visticamāk, visai drīz mūsu civilizāciju noslaucīs no Zemes virsmas mūsu pašu galējībās aizgājušais egoisms ar visu savu nolāpīto konkurences cīņu un lielās peļņas vēlmi priekšgalā.

Totalizatoriem un azartspēlēm ar naudas vinnēšanas iespēju, pavisam noteikti arī nav vietas ne mūsu valstī, ne arī civilizācijā, jo skaidrs taču, ka tas neko labu nedara, bet gan ievelk cilvēkus atkarības un parādu jūgā. Cik tur tā darba pieņemt likumu, kas to aizliegtu! Ne valstij, budžeta ieņēmumu papildināšanai, ne arī uzņēmējiem, manuprāt, nav tiesību pelnīt naudu ar tik amorālu rūpalu, kas degradē cilvēkus. Bet, ja kāds kā argumentu vēlas minēt, ka likvidējot to, cilvēki (uzņēmēji un viņu algotie darbinieki) zaudēs darbu, kas tiem nodrošina ienākumus, tad es teikšu, ka gan jau viņiem darbs atrastos arī normālā sfērā. Jebkurā gadījumā, tas nav īsti normāli, ka tik daudziem ir jāpelna iztika, pārgurušiem strādājot pa desmit līdz divpadsmit stundām fabrikās un veikalos, kad tanī pat laikā ir tik daudz bezdarbnieku, kur darbus, pie sakarīgas politekonomiskās iekārtas, var sadalīt uz visiem taisnīgās devās. Kāpēc gan ne? – Visiem būtu darbs un saprāta robežās vienādas, labas algas, jo to nodrošina valsts. Neredzu nekādu lielo problēmu, lai spējīgi ekonomisti un citu jomu speciālisti, kā arī valdība, kurai kā pašai pirmajai būtu pie tā jāsāk ķerties klāt, nespētu visai viegli noorganizēt šādu politekonomisko valsts modeli. Problēma ir tikai gribēšanā. Problēma ir tikai egoisma pārvarēšanā – tā, lai visiem būtu labi. Problēma ir tikai ticībā, ka tas ir iespējams, ja vien pie tā aktīvi, radoši un neatlaidīgi strādā kopīgiem spēkiem. Kas ir, jums ticības trūkst, vai!? Jeb arī pietiekamu prāta spēju, lai to spētu paveikt!? – Kas ir, kiška tanka, kā krievi mēdz sacīt, vai!?

Manī jau sen ir pamatots izbrīns par pornogrāfijas pieejamību mūsu valstī. Ko labu tā dod cilvēkiem? – Cik vien neesmu izprātojies, vienmēr esmu nonācis pie secinājuma, ka tikai un vienīgi morālu pagrimumu. Cik tur tā darba, pieņemt likumu, kas to aizliegtu! Hops, un pornosaitu un žurnālu vairs nav. Cik tur tā darba, ar likumu aizliegt striptīza dejošanu, pamatojoties ar loģisku argumentu, ka striptīzs noniecina cilvēka garīgo būtību, reklamējot kaut ko lētu un piedauzīgu! Cik tur tā darba, ar likumu aizliegt iepazīšanās portālos sadaļu „seksam”! – Vai kāds nomirtu, jeb izdarītu pašnāvību, ja nebūtu vairs šīs iespējas? – Diez vai – stipri šaubos. Jāiepazīstas taču it kā būtu dēļ mīlestības un draudzības, nevis dēļ seksa! Pretējā gadījumā, valsts sevi pozicionē kā tāda legāla mauku māja! – Ko jūs sakiet, ka tas ir pārāk puritānisks un konservatīvs viedoklis? – Var jau būt. Un, kas tajā slikts?

Lai nu kas, bet tas bija viens no retajiem plusiem Padomju laikiem, kad nekā tāda pie mums vēl te nebija. Vai baigi no tā, ka pie mums tā visa te nebija, cieta sabiedrība? Ja kāds saka, ka cieta gan, tad, interesanti būtu zināt, kā? Lai argumentē! Daudzi smīkņājot mēdz sacīt ierasto frāzi, ka seksa padomju laikos nebija. – Ak tā! Vai tiešām nebija!? Vai tad seksam, pēc idejas, nebūtu jābūt tikai starp diviem, viens otru no visas sirds mīlošiem cilvēkiem, kuri ir jau salaulājušies, jeb apprecējušies? – Kāpēc pēkšņi tas sekss ir kļuvis mums tik ļoti vajadzīgs, ka tas tiek atreferēts visur, kur vien iespējams? Vai tad gadījumā tā nav mīlestības nodevība, ja sekss notiek starp cilvēkiem, kuri nav laulājušies dēļ abpusējas mīlestības? – Manuprāt ir gan. Attaisnojumu var atrast da jebkam – jebkurai neētiskai un amorālai uzvedībai. Taču patieso lietas būtību jau tāpēc tas nemaina. Atklāti sakot, man ir sajūta, ka mēs ar to vien nodarbojamies, kā meklējam attaisnojumus katrai savai neētiskajai, amorālajai darbībai, lai tikai varētu paturēt sev iespējas darīt to, kas nav saprātīgi.

Man ir aizdomas, ka visas mūsu civilizācijas problēmas ir tikai dēļ tā, ka mēs jau kopš neatminamiem laikiem, kopš pašas bērnības esam audzināti nodot, pievilt un krāpt mīlestību – savu īsto, otro pusīti, kas katram ir augstāko spēku paredzēta uz šīs planētas. To ir visai viegli pierādīt. Taču nez kādēļ neviens to neņemas ne tikai pētīt un pierādīt, bet pat iztirzāt šo vissvarīgāko tēmu, no kuras ir atkarīga civilizācijas drošība un labklājība. Nav jau gluži tā, ka neviens par to nerunātu, jo izņēmumi ir visur un vienmēr. Ļevs Tolstojs pavisam noteikti bija viens no tiem, kurš arī centās iztirzāt un akcentēt šo jautājumu, bet nez kādēļ tas ir pazudis no kultūras darbinieku redzesloka. Vai kāds ir pētījis, cik stabilas un ilgstošas ir laulības, ja ne viens no abiem pirms laulībām nav bijis seksuālās attiecībās, kur pacietīgi sagaidījuši viens otru? – Nav kaut kā dzirdēts. Toties neapstrīdams fakts ir tāds, ka šķiršanās un partneru maiņa, plus vēl krāpšana laulības vai kopdzīves laikā, mūsdienās ir ārkārtīgi izplatīts process. Tā rezultāts ir gan negribētie bērni, gan arī tādi, kuri aug viena vecāka ģimenē. Un jebkurš šīs jomas speciālists, ja vien nebūs liekulis, pateiks, ka tas rada bērnos paliekošas traumas, kuru rezultāts izpaužas kā egoisms, nihilisms, utt., tādējādi veicinot sabiedrības nedrošumu kopsummā.

Latvijas Izglītības ministra vietā es pavisam noteikti jau tuvāko mēnešu laikā liktu parādīties mācību priekšmetam, kurš, visticamāk, sauktos „Harmonijas mācība.” Priekšmets mācītu ne tikai to, ka egoisms ir nevēlams un izskaužams, bet arī pašu galveno harmoniskas cilvēces kaldināšanas likumu: 

Laulības starp vīrieti un sievieti, kas slēgtas tikai dēļ patiesas, abpusējas, garīgas mīlestības, pie kam, kur pāra saderība visa mūža garuma ilgai kopdzīvei ir konstatēta pietiekami ilgā pārbaudes posmā, bez iepriekšējas seksuālās pieredzes ne tikai savā starpā, bet arī agrāk – pirms iepazīšanās, ir vienīgais instruments harmoniskas planētas veidošanai, jo tikai šādās laulībās var dzimt mīlēti, gribēti, gaidīti bērni, kas tiek audzināti par vēl krietnākiem, tikumiskākiem, viedākiem cilvēkiem, nekā ir to vecāki.

No mana skatu punkta, skolās un arī mājās (ģimenēs) bērniem jau no mazotnes ir jāstāsta patiesība, ka diemžēl tā nu ir sanācis, ka cilvēce ir pamatīgi sapinusies pretrunās, un ļāvusi sevi mānīt un degradēt, visu šo laiku meklējot attaisnojumus savai amorālajai un neētiskajai uzvedībai. Bērniem ir jāzina, ka tā ir mīlestības nodevība un krāpšana, ja cilvēks stājas seksuālajās attiecībās pirms laulībām. Pie kam, nevis vienkārši laulībām ar kuru katru, bet gan tikai un vienīgi ar savu īsto mīlestību no pretējā dzimuma, ar kuru iziets pietiekami ilgs kopīgās mīlestības pārbaudes laiks. Bērniem ir jāzina, ka mūsdienās teju vai visi pieaugušie nodarbojas ar savas īstās mīlestības krāpšanu un atrod attaisnojumus šai neētiskajai rīcībai, un tas ir ļoti nosodāmi, kā arī pastāvīgi akcentējams medijos, lai nezustu vajadzīgā uzmanība. Bērniem ir jāzina, ka pārgulēšana pirms laulībām, ir ne tikai savas mīlestības – savas otrās pusītes nodevība, bet arī mīlestības kā jēdziena vispār, nodevība. Mēs diemžēl dzīvojam laikmetā, kad mīlestības krāpšana un nodevība ir visapkārt ik uz soļa, un netiek vairs tikpat kā nosodīta.

Tā ir cilvēces degradācija, kas vērojama visapkārt. Bet dīvainā kārtā tā netiek uzskatīta vis par izlaidību, kas degradē sabiedrību, bet gan par brīvību. Tas nevarēja notikt tāpat vien pēkšņi, bez iepriekšējas ievirzes. Ja papētīsim tuvāk, tad ieraudzīsim, ka šo amorālo, neētisko rīcību mums potē kā pieņemamu jau kopš seniem laikiem. Es ieteiktu to uz steidzamāko mainīt nākošo paaudžu labā. Neredzu nevienu jēdzīgu argumentu, kāpēc mums to nedarīt. Galu galā tas būtu tikai godīgi, taisnīgi un saprātīgi. Jebkurā gadījumā, mans pienākums ir piedāvāt, bet jūsējais... Nu, gan jau paši zināt, kādu nobeigumu šim citātam izvēlēties.

 

 

Uldis Sēne

 
 

Bilde ©hearteyes