BIldes
  
Nemainīgs rietumu ziemeļu vējš labpatikā rotaļājās ar smiltīm, es ļauju iekļūt tām visur, un tās kā ūdens bez apstājas plūst gar kājām, pa visu ķermeni. Apkārt ir visīstākais tuksnesis ar sanošām un skrejošām smiltīm, ar barhaniem un sarkanu saules rietu. Ceļš bez līkumiem kā zemeslodes vertikāle stiepjas līdz horizontam un sadala tuksnesi divās vienādās daļās, starp kurām nav nekādu atšķirību.  

No vienas vietas izkrāsotas un apgleznotas neveiklās smagās mašīnas kratās Pakistānas ceļos. gar acīm zib ainavas ar apsnigušajiem kalniem, smaragda ielejas ar liesmojošiem apelsīnu kokiem, vizuļojoši vilcieni, kas traucas pāri kalnu pārejām. To visu vēl papildina metālu ķēžu šķindoņa un krāsaino atstarotāju jūklis; ar savām oriģinālajām un neparastajām mākslas formām tas viss ļoti atgādina Vidusāzijas kamieļu karavānu rotājumus viduslaikos.

Kādreiz zvanus un ķēdes, krāšņi austas segas kāra uz kamieļiem, izsargājoties no ļaunuma un apliecinot īpašnieka turību. Šodien kamieļu karavānas aizvieto smago mašīnu rindas, bet zvani, ķēdes un amuleti paliek.

Līdzās personīgajai fantāzijai uz mašīnu bortiem var atrast tēlus no nacionālās mitoloģijas. Spārnotas sievietes pusszirgā vai cits populārs pravieša tēls musulmaņiem atgādina par paradīzi. Kaujā savijušies populāri varoņi un dzīvnieki izskatās savādi blakus zīmētajām modernajām telefonu līnijām un raķetēm. Dažkārt redzami politiskie līderi. Tie attēloti vienā rindā ar tulpju virteņu vai košā rožu pušķī. Medinas pravieša dzimtā pilsēta Meka, svētnīcas un mošejas ar savām bezgala vienkāršajām arhitektūras formām.

Sapņaini eksotiskās bildītes izzūd, sasniedzot pulverveidīgos zilganos mākoņus, un lūgšanu namu augstie stāvi ieplūst mākoņos, lai nolūkotos pāri ezeriem, kas pilni lotosa ziediem.

Krāšņas lauku ainavas, kur kosmiskās tēmas sacenšas ar zemnieka gaitu un spēcīgajiem buļļiem brīdī, kad pārējie lopi apmierinājumā ganās fonā. Lopu ādas, saules gaismā apmirdzētas, spīd un laistās, bagātīga raža un dzīvespriecīgi cilvēki ar ziediem. Šie
apzīmējumi neapšaubāmi mazina šofera un viņa līdzbraucēja bažas, iedveš ticību, braucot par briesmu pilnajiem ceļiem, dod iespēju piesiet aci pēc karstuma un vientulībā pavadītas dienas tuksnesī. Blakus morālajam atbalstam šīs bagātīgi izkrāsotās mašīnas ir kā viņa darba un biznesa sargeņģelis. Košāk un vērienīgāk dekorētās un izkrāsotās mašīnas norāda uz vadītāja turību un ticību viņa izvēlētajai profesijai.

Jautri izvilkti uzraksti vēstī visiem pretimbraucējiem: "esi laimīgs", "pasmaidi", var baudīt dzeju rindas, citātus no populāriem televīzijas seriāliem.

Acīm redzamiem otas triepieniem zīmētas populāras filmu zvaigznes un pavedinošas sievietes (musulmaņu izpratnē) ar izkrāsotām acīm un valdzinoši spīdīgām matu cirtām.

Mašīnu apgleznojumā jūtama piecdesmito gadu Rietumu komerciālās mākslas ietekme. Šī ielu māksla satur nepilnības, kas palīdz izpaust zīmējuma raksturu. Figūras un dzīvnieki ir neproporcionāli un primitīvi. Krāsu izvēlē jūtama Indijas masu patēriņa plakāta ietekme. Kad mākslinieks strādā pie mašīnas, viņa uzdevums ir efektīvi pasniegt izvēlēto sižetu jebkurā mašīnas vietā, lai gan daži mākslinieki ir specializējušies mašīnu atsevišķu vietu apgleznošanā. Ne visi mākslinieki apglezno dubļu aizsargus, vēja sargus, spoguļa rāmjus, rokturus vai pat vadītāja sēdekli. Mašīnu un autobusu priekšpusi parasti cenšas izgreznot īpaši, jo iepriekšējās plaknes veiksmīgs gleznojums vairo neatkārtojamu pārsteiguma efektu.

Skaidrs, ka mākslinieka darbs prasa daudz laika un viņa ienākumi par mašīnas izkrāsošanu daudzkārt pārsniedz vadītāja ienākumus. Tāpēc ne visi šoferi uzreiz var atļauties izgreznot savus dzelzs rumaku. lai papildinātu gleznojumu, mākslinieki pieaicina metāl kalējus, kuri veido kustīgas ķēdes ar margrietiņām, apkaļ ar skārda vinjetēm, zīmē, kodina atsevišķas vietas uz mašīnas sāniem. Acis vien žilbst, skatoties uz šīm mobilajām mākslas galerijām, kas traucas pa ciemiem, tuksnešiem un pilsētām un nes urbanizētās dzīves iespaidus lauku iedzīvotājiem, un otrādi.

Īstenībā dzīve nemaz nav tik idilliska, kā sākotnēji liekas, un šofera peļņa nemaz nav tik liela, lai dzīvotu pilsētā: mākslinieka un šofera kopīgi izvēlētā sižetā atspoguļojas lauku migranta nostaļģija pēc vienkāršās lauku dzīves, bet pilsētas izskats un dzīves stils, iespēja nopelnīt pievelk vienkāršos lauku cilvēkus.

Ne pārāk tīrajās autobusu stāvvietās, kas stipri ož pēc urīna un ir mēslu pilnas, ik mirkli pastāv iespēja paslīdēt uz kādas zemē nomestas banāna mizas vai svētās govs sūda. Divējāda vilšanās, viena īstajā un reālajā dzīvē, otra - uz visapkārt braucošajām idealizētajām mašīnu bildēm no iedomu dzīves.

Arī satiksmes autobusi ir ļoti krāšņi un acīs krītoši. Autobusi, kurus izmanto pasažieru pārvadāšanai, ir mazliet līdzīgi smagajām kravas mašīnām. Autobusu interjers vairāk atgādina svētnīcu nekā salonu. Un bez visa tā vēl biezajā autobusu, cilvēku, riteņu jūklī karstasinīgie pasažieru iekšā rāvēji skaļi kliedz: "Raja bazaar, Islamabad..."

Un mirkļa vājums var draudēt ar neatvairāmiem runu plūdiem un raustīšanu ar uzaicinājumu braukt viņa autobusā pat tad, ja tas tev nemaz nav vajadzīgs un nav laika. Nokļūstot šādā autobusā, tu esi spiests paciest visu, kas saistās ar braukšanu sabiedriskajā transportā. Autobuss mežonīgā ātrumā līkumo pa ļaužu un mašīnu pilnajām ielām, galopam līdzīgos lēcienos pārvietojas, vietumis piestādams un ieraudams jau tā pārpilnajā autobusā ne visai izvēlīgus pasažierus.

Autobusa šofera palīgam ir jābūt izcili veiklam zellim. Viņa uzdevums ir iekasēt braukšanas naudu, laikus pamanīt ielas malās braukt gribošos pasažierus, pārliecināt šos cilvēkus iekāpt jau tā pārpilnajā autobusā, padot ar knipja sitieniem pa jumtu šoferim ziņu, ka jāapstājas. Šad tad nākas arī izvicināt dūres kādā divcīņā ar cita autobusa šofera palīgu, lai iegūtu kādu neizlēmīgāku pasažieri.

 






Gints Mālderis

Rīgas Laiks

 



 

Bilde ©automen