3.cēliens
Nākamā diena abām ģimenēm sākās ar lielu rosību. Ignats un Jānis zvanīja kapračiem, lai tie atvestu vajadzīgos miroņus no morga. Emma un Silvija pabeidza dekorēt mašīnas ar sēru lentēm un kadiķu vainadziņiem.
Ap pus diviem dienā no Brutu darbnīcas atskanēja vīrieša brēkoņa un lādēšanās. Emma ieskrēja pie vīra:
,,Ignat, Ignat, kas noticis?’’
,,Lai velns parauj mani aiz kājām un izrausta visas manas spalvas! Ak, sieviete, paskaties, kas noticis!’’
Uz galda gulēja tīri simpātiska koka kaste, ko mēs dēvējam par zārku. Vāks bija noņemts un piesliets pie sienas, bet otrajā daļā gulēja vīrietis lielāks par zārku. Kaprači no visa spēka centās vīrieti iedabūt iekšā, bet tas nekā neizdevās.
,,Ignat! Ko tu esi izdarījis?’’
,,Ko es esmu izdarījis? Tu prasi, ko es esmu izdarījis?’’
,,Kā tu varēji? Tu taču saņēmi izmērus no morga! Kā tu varēji uztaisīt tik mazu zārku?’’
,,Es uztaisīt? Man iedeva? Nu, tad tavai zināšanai, esmu uztaisījis tādu zārku, kādu man pasūtīja. Neesmu jau vainīgs, ka morgā strādā tādi nejēgas un vecas piepes, ka pat nemāk nomērīt mironi!’’
,,Jā bet...’’
,,Apklusti sieviete, jau tā man nav viegli! Puiši spiediet viņu iekšā ar vāku, spiediet, varbūt tomēr aiztaisīsim!...’’
,,Ignat uzmanīgi, tu viņam iespiedi rociņu!’’
,,Rociņu? Ak rociņu? Tā nav roka, bet ziloņa snuķis! Kur gan viņš paspēja tik ātri nobaroties... Morgā? Pa šo nakti?... Ak, lai mani parauj visi pasaules velni aiz mēles, lai man iekož simtiem blusu un aplaiza slimas kazas, lai tikai šis kartupeļu maiss ielīstu zārkā! Juri, dzirdi mani, sasiesim viņam rokas aiz galvas, lai te neplivinās!’’
,,Ignat, bet ko tu domā darīt? Tu taču nevari tādā pozā viņu atstāt, ja tuvinieki sadomās atvērt zārku un atvadīties.’’
,,Tad man nāksies viņiem pateikt, ka viņš ir slimojis ar ļoti lipīgu vīrusu!...’’
,,Kādu?’’
,,Stamperamirozi.’’
,,Es tādu nezinu...’’
,,Es arī ne.’’
,,Bet...’’
,,Nē, nu paklausies, nu ko tu kasies pie manis, sieviete? Bērēs galvenais ir ēšana un dzeršana. Viesi pat nepamanīs, ka viņš guļ ne tā kā vajadzētu. Un vispār, ej darīt savu darāmo! Pfu!’’ Sieviete pameta darbnīcu.
,,Tā, puiši, roku sasiešana nelīdz, ko darīsim?’’
,,Varbūt vajadzētu izlaist gaisu no viņa vēdera?’’ iesaucās pats mazākais no kapračiem, kurš nepārsniedza vienu metru un piecdesmit sešus centimetrus, ar garu bārdu un dzeltenīgiem zobiem.
Ignats aizdomājās:
,,Jā, doma nav peļama, bet kā lai to darām? Tas izskatās pēc globusa.’’
,,Varbūt vajag vienkārši pamasēt vēderu pulksteņa rādītāja virzienā? Mana sieva tā dara, kad mazajam bērnam sāp vēders.’’
,,Tu traks!?’’ Ignats noskurinājās.
,,Nē, es piedāvāju salikt viņa kājas un rokas zem muguras, galvu noliekt sānis un uzlikt zārka vāku. Jūs to saspiedīsiet, bet es pienaglošu. Tad gan viņš nekur nespruks.’’
,,Malacis, Juri, tā arī darīsim!’’ Visi ķērās pie darba.
,,Silvij, nāc paskaties!’’
,,Kas ir, Jāni?’’ sieviete iegāja vīra darbnīcā un sāka gardi smieties. Divus metrus garā un ļoti augstā zārkā gulēja kārns un ļoti maziņš vīrs, kurš pēc auguma vairāk izskatījās pēc bērna.
,,Es nesaprotu, vai man atsūtīja nepareizu zārka izmēru?’’
,,Nezinu. Varbūt kļūdījies?”
,,Nē, es jau pārbaudīju.’’
,,Bet šajā zārkā var apglabāt bulli, nevis tik sīku vīriņu.’’
,,Dīvaini...’’
,,Jā, patiesi!... Bet tā jau nav tava darīšana. Tu izpildīji pasūtījumu, Jāni. Viss pārējais nav tavas rūpes.’’
,,Ignat, Ignat, kas noticis?’’
,,Lai velns parauj mani aiz kājām un izrausta visas manas spalvas! Ak, sieviete, paskaties, kas noticis!’’
Uz galda gulēja tīri simpātiska koka kaste, ko mēs dēvējam par zārku. Vāks bija noņemts un piesliets pie sienas, bet otrajā daļā gulēja vīrietis lielāks par zārku. Kaprači no visa spēka centās vīrieti iedabūt iekšā, bet tas nekā neizdevās.
,,Ignat! Ko tu esi izdarījis?’’
,,Ko es esmu izdarījis? Tu prasi, ko es esmu izdarījis?’’
,,Kā tu varēji? Tu taču saņēmi izmērus no morga! Kā tu varēji uztaisīt tik mazu zārku?’’
,,Es uztaisīt? Man iedeva? Nu, tad tavai zināšanai, esmu uztaisījis tādu zārku, kādu man pasūtīja. Neesmu jau vainīgs, ka morgā strādā tādi nejēgas un vecas piepes, ka pat nemāk nomērīt mironi!’’
,,Jā bet...’’
,,Apklusti sieviete, jau tā man nav viegli! Puiši spiediet viņu iekšā ar vāku, spiediet, varbūt tomēr aiztaisīsim!...’’
,,Ignat uzmanīgi, tu viņam iespiedi rociņu!’’
,,Rociņu? Ak rociņu? Tā nav roka, bet ziloņa snuķis! Kur gan viņš paspēja tik ātri nobaroties... Morgā? Pa šo nakti?... Ak, lai mani parauj visi pasaules velni aiz mēles, lai man iekož simtiem blusu un aplaiza slimas kazas, lai tikai šis kartupeļu maiss ielīstu zārkā! Juri, dzirdi mani, sasiesim viņam rokas aiz galvas, lai te neplivinās!’’
,,Ignat, bet ko tu domā darīt? Tu taču nevari tādā pozā viņu atstāt, ja tuvinieki sadomās atvērt zārku un atvadīties.’’
,,Tad man nāksies viņiem pateikt, ka viņš ir slimojis ar ļoti lipīgu vīrusu!...’’
,,Kādu?’’
,,Stamperamirozi.’’
,,Es tādu nezinu...’’
,,Es arī ne.’’
,,Bet...’’
,,Nē, nu paklausies, nu ko tu kasies pie manis, sieviete? Bērēs galvenais ir ēšana un dzeršana. Viesi pat nepamanīs, ka viņš guļ ne tā kā vajadzētu. Un vispār, ej darīt savu darāmo! Pfu!’’ Sieviete pameta darbnīcu.
,,Tā, puiši, roku sasiešana nelīdz, ko darīsim?’’
,,Varbūt vajadzētu izlaist gaisu no viņa vēdera?’’ iesaucās pats mazākais no kapračiem, kurš nepārsniedza vienu metru un piecdesmit sešus centimetrus, ar garu bārdu un dzeltenīgiem zobiem.
Ignats aizdomājās:
,,Jā, doma nav peļama, bet kā lai to darām? Tas izskatās pēc globusa.’’
,,Varbūt vajag vienkārši pamasēt vēderu pulksteņa rādītāja virzienā? Mana sieva tā dara, kad mazajam bērnam sāp vēders.’’
,,Tu traks!?’’ Ignats noskurinājās.
,,Nē, es piedāvāju salikt viņa kājas un rokas zem muguras, galvu noliekt sānis un uzlikt zārka vāku. Jūs to saspiedīsiet, bet es pienaglošu. Tad gan viņš nekur nespruks.’’
,,Malacis, Juri, tā arī darīsim!’’ Visi ķērās pie darba.
,,Silvij, nāc paskaties!’’
,,Kas ir, Jāni?’’ sieviete iegāja vīra darbnīcā un sāka gardi smieties. Divus metrus garā un ļoti augstā zārkā gulēja kārns un ļoti maziņš vīrs, kurš pēc auguma vairāk izskatījās pēc bērna.
,,Es nesaprotu, vai man atsūtīja nepareizu zārka izmēru?’’
,,Nezinu. Varbūt kļūdījies?”
,,Nē, es jau pārbaudīju.’’
,,Bet šajā zārkā var apglabāt bulli, nevis tik sīku vīriņu.’’
,,Dīvaini...’’
,,Jā, patiesi!... Bet tā jau nav tava darīšana. Tu izpildīji pasūtījumu, Jāni. Viss pārējais nav tavas rūpes.’’
Linda Marija Kundziša
Visas autortiesības ir aizsargātas.
Darba tālāka publicēšana komerciālos nolūkos ir AIZLIEGTA!
Vajadzības gadījumā sazināties ar autori.
Darba tālāka publicēšana komerciālos nolūkos ir AIZLIEGTA!
Vajadzības gadījumā sazināties ar autori.
Bilde ©LMK
