Viņa ir vēl tikai vidusskolniece. Jauna. Talantīga. Meitene, kam visa dzīve priekšā. Meitene ar meitenes sapņiem un emociju daudzkrāsainību. Aizrautīga. Vērīga. Draiskulīga, tomēr arī pietiekami nopietna. Enerģiska un neremdināmi darbīga. Cīnītāja, kura nekad nesēž rokas klēpī salikusi. Viņa iet un rīkojas. Un panāk to, par ko sapņojusi. Droši vien, pateicoties tieši šādam raksturam, savos 18 gados viņai arī izdevies izdot savu pirmo grāmatu. Nedaudz par sevi un savu dzīvi intervijā - Linda Marija Kundziša.

 

Kā tu pati sevi varētu raksturot, - kas un kāda īsti ir Linda Marija-Kundziša ?

Ir smagi sevi raksturot, ja zini, ka kāds nepazīstams cilvēks to lasīs un mēģinās novērtēt tevi, gūt priekšstatu par tevi, balstoties uz atbildēm. Tomēr es esmu tāds pats cilvēks kā visi ne mazāk, ne vairāk. Tikai laikam esmu pārlieku emocionāla, arī sentimentāla. Neremdināma sapņotāja, jo tie aizņem lielāko daļu manas dzīves (es nedomāju miegu, bet fantāzijas, domas utt.). Dzīvoju pēc principa: nedari citiem to, ko negribi, lai izdarītu tev. Ļoti, ļoti kautrīga, bet šis biklums ļoti bieži tiek pārprasts kā augstdomība vai uzpūtība, jo nepazīstamās kompānijās es pārsvarā klusēju un vēroju vidi, cilvēkus. Nu, ko vēl ? Pārsvarā esmu smaidīga, jautra, sabiedriska. Pēc rakstura esmu nosvērta un pacietīga, ļoti grūti izvest no pacietības, bet, ja kādam tas izdodas, tad labi nav. J Aktīva  visu laiku vajag būt kustībā, savādāk rodas melanholija un depresija. Pēc horoskopa esmu Mežāzis, dzimusi Pūķa gadā. Tas viss arī ir acīmredzams, jo esmu ļoti spītīga, mērķtiecīga. Ir kaut kas arī no pūķa valdonīguma. Vispār domāju, ka visas sliktās un labās rakstura īpašības ir sabalansētas tā, ka viss ir normas robežās! J

 

 

Pastāsti, ko tu dari ikdienā ?

Ikdiena... Nu, protams, ka lielāko dienas daļu aizņem mācības Rēzeknes 5. vidusskolas 12. klasē. Diemžēl noslogotība tur ir ļoti liela, jo pēdējās mācību stundās jūtos kā bezsmadzeņu kartupelis nogurums gūst virsroku. Vēlāk mēs ar māsas krustmāti braucam uz pārtikas veikalu, kur nopērkam mūsu vēlās pusdienas (ap plkst. 15:00 )  tā ir pirmā maltīte. Vēlāk dodamies manās darīšanās. Tās ir dažādas, bet pagaidām tās ir saistītas ar manas grāmatas izdošanu: līmējam afišas, taisām dekorācijas prezentācijai, vedam grāmatas uz veikaliem vai arī es dodos mājās un zvanu uz visām grāmatnīcām ar piedāvājumu atvest grāmatas. Dažkārt ir svarīgas tikšanās ar kādu žurnālistu vai rakstnieku, kurš grib padalīties emocijās pēc manas grāmatas izlasīšanas, vai papīru kārtošana VIDā. Plkst. 17:00 es vienmēr braucu pēc māsas uz bērnudārzu. Ja abi vecāki un vecvecāki ir aizņemti darbos, tad man nākas pieskatīt māsu un sagatavot vakariņas. Vēlāk seko mājasdarbu pildīšana. Tomēr es nespēju aprakstīt savu ikdienu pilnībā, jo katra diena ir savādāka, katru dienu man ir ieplānots kaut kas atšķirīgs un man nekad neiestājas rutīna. Dzīvojot šodien, es nezinu, vai dzīvošu rīt...

 

Kas ir tas, ko tev visvairāk patīk darīt?

Man patīk rakstīt! J Manam ķermenim ir vajadzīgs gaiss, lai dzīvotu, mana dvēsele grib izpausties uz balta papīra, lai eksistētu!

Ļoti patīk adīt, pastaigāties pa naksnīgām, rudens lapu klātām ieliņām kopā ar suni klusums, miers, savāda vientulība uzglūn no katra tumšā kaktiņa. Sasodīti patīk braukt! J Bet man nav jau arī izejas, jo lielāko dienas daļu, pēdējo mēnešu laikā, man nākas pavadīt tieši mašīnā pie stūres, ceļā. Es ļoti daudz lasu pārsvarā tie ir romāni. Pēdējā laikā daudz fotografējos, pateicoties manai draudzenei, kuras darbiem ir nepieciešama modele. Viņa ir arī manas grāmatas bilžu autore ļoti talantīga meitene!

Daudz zīmēju, patīk dejot un dziedāt! J

 

Kā tu vislabāk atpūties ? Kas tevi nomierina ? Ņemot vērā tavu saspringto ikdienu, pieņemu, ka laiku pa laikam tev noteikti gribas no tā visa atslēgties ?

Mana atpūta ir tāda, ka es ceļoju. Lai gan fiziski nogurstu vēl vairāk, tomēr tajā brīdī man nav laika aizgrūst sevi ar domām, jauniem plāniem, iecerēm. Ceļoju es kopā ar ģimeni vai arī ar draugiem, apmēram divas, trīs reizes gadā. Diemžēl biežāk nesanāk izrauties. Bet pie ceļojumiem es pieskaitu arī pārgājienus jeb velotūres ar draugiem pa Latgali.

Mani nomierina atmosfēra, kuru es radu sev apkārt katru vakaru mūzika (tas var būt gan roks, gan klasiskā mūzika, jo man nav pieķeršanās pie noteikta stila mūzikas), sveces, karsta piparmētru tēja un mans suns. J Šķiet, ka viņš ir tas, kurš spēj likt man pasmaidīt pat tajos brīžos, kad garastāvoklis to neatļauj.

Runājot par atslēgšanos... es nezinu. Ilgi domāju par šo jautājumu un centos iedomāties, kā tas būtu, ja tagad es pārtrauktu visu nodarbošanos ar grāmatu, visu nervozēšanu, pārdzīvojumus, stresu nometot pie malas... Noteikti, ka man sāktos depresija, jo šis dzīves veids iesūc un vairs nelaiž vaļā. Tagad saprotu, ka nevaru bez visa šī iztikt, tā ir neatņemama manas dzīves sastāvdaļa. Laikam neesmu radīta mierīgai, klusai eksistencei. Protams, dažkārt gribas mieru, bet pēc tumsas seko gaisma un jau atkal viss šķiet labi. Tā ir atkarība, no kuras, droši vien, ka nespēšu aizmukt.

 

Bez kā tu savā dzīvē un arī ikdienā nevari iztikt ?

Vientulība un klusums, viennozīmīgi! Katru vakaru es pavadu savā istabā vismaz divas stundas. To laiku esmu pilnīgi viena mēģinu sakārtot savas domas, ieplānot nākošās dienas darbus, ieklausīties sevī un varbūt nedaudz sakārtot savu iekšējo pasauli, lai nākošajā dienā es atkal būtu gatava kontaktēties ar cilvēkiem.

 

Kad un kā tu sāki pievērsties rakstniecībai ?

Rakstīt sāku ceturtajā klasē. Iedvesmu smēlos no Astridas Lindgrēnes ,,Grāmata par Pepiju Garzeķi. Tā arī tapa mans pirmais darbs Zuzes piedzīvojumi. Protams, tagad pārlasot šo darbu, šķiet, ka bērna naivumam un fantāzijai nav robežu, tomēr tas gadu gaitā veicināja vēl divu darbu tapšanu: ,,Mana dienasgrāmata, kur es rakstīju par aizsaulē aizgājuša suņa dvēselīti un viņas dzīves atmiņām, un ,,Baltās lilijas smarža neliels viduslaiku detektīvs par divām māsām un viņu piedzīvojumiem Francijā.

 

 

 

Kā tavu vēlmi rakstīt uztver tava ģimene, draugi ?

Ģimene lielu sajūsmu neizrāda. Šis nav maizes darbs, ar grāmatu rakstīšanu nākotnē es nespēšu nodrošināt sevi. Tomēr kā hobijs domāju, ka viņi nav pret. Vismaz es jūtu viņu atbalstu un savā ziņā arī lepnumu. J

Draugi par manu aizraušanos neko nezināja līdz mirklim, kad es pateicu, ka man ir nepieciešama palīdzība attēlu veidošanā. Bet daļa draugu uzzināja tikai tad, kad darbs bija jau izdevniecībā. Man nepatīk daudz runāt, es sākumā labāk kaut ko izdaru, bet tikai tad pastāstu. Protams, ir divas personas, kurām es iedevu palasīt pirmās desmit lappuses no romāna. Pateicoties viņu morālajam atbalstam, es turpināju rakstīt un arī izdevu ,,Garu valstībā.

 

Kur tu smelies idejas saviem literārajiem darbiem ?

Nezinu, nemāku pateikt, jo viss rodas ļoti spontāni. Varu nerakstīt mēnešiem ilgi un tad uznāk tāda iedvesma, ka varu nosēdēt rakstot visu nakti un dienu.

 

Vai tu iespaidojies arī no kādu citu rakstnieku darbiem ?

Iespaidojos ? Nē, bet man ļoti patīk Brema Stokera un Stīvena Kinga darbi. Uzskatu, ka tie ir ļoti oriģināli un savā veidā arī ģeniāli.

 

Nesen klajā nāca tavs pirmais romāns « Garu valstībā », pastāsti, kā tas tapis un kāda ir romāna galvenā ideja ?

Romāns tapa gada laikā. Nevarētu teikt, ka tas bija viegli, jo bija jāpārvar diezgan daudz šķērļu un, godīgi sakot, trakākais bija izdevniecības atrašana. 18 gadi ir tas vecums, kad tevi vēl neuzskata par tik spējīgu personu, ka tu vari kaut ko labu pierakstīt. Ilgs laiks pagāja arī korektējot darbu, jo tas bija 3 reizes pie dažādām redaktorēm. Galvenā ideja ? Gribēju izkliegt to sāpi, kas dotajā mirklī bija sakrājusies sirdī.

 

Vai tajā ietverts arī kāds īpašs vēstījums lasītājam ? Kāds bija tavs mērķis, rakstot šo darbu ?

Manuprāt, tas ir vairāk filozofisks darbs. Centos izprast cilvēka dvēseles pārdzīvojumus dažādās dzīves situācijās. Darbā atļāvos arī nedaudz pasapņot. Varbūt kādām tieši šads skatījums uz dzīvi patiks vai arī būs ļoti tuvs ?...

 

Kur to var iegādāties?

To var iegādāties Jāņa Rozes grāmatnīcās visā Latvijā, atsevišķās grāmatnīcās Daugavpilī, Rēzeknē un Ludzā. Ja kādam ir vēlēšanās, var sazināties arī ar mani ( ).

 

Kā ir mainījusies tava dzīve pēc grāmatas parādīšanās, proti, vai kaut kādā ziņā ir mainījusies tavu draugu, līdzcilvēku, klasesbiedru, skolotāju attieksme pret tevi?

It kā negribētos publiski izteikties par šo jautājumu, jo man vēl vajadzētu pabeigt skolu (haha!), bet, jā! Skolotāju attieksme ir mainījusies. Esmu kļuvusi gudrāka (haha!), manā viedoklī ieklausās, bet, protams, tā jau nav pie visiem pedagogiem. Ir tādi, kuri ir palikuši neitrāli un mani tas ļoti priecē, jo cik ātri radās šī respektēšana, tikpat ātri tā var arī nodzist. Es izvairos kontaktēties ar šādiem cilvēkiem, jo uzskatu viņus par divkošiem.

Redzu arī, kāda ir cilvēku daba citi priecājas man līdzi, citiem skauž, citi izvairās no manis, jo laikam domā, ka tagad es esmu kaut kāds pārcilvēks, nezinu... Ir dažādi. Bet es gribu pateikt MILZĪGU paldies saviem draugiem. Jau sen viņi pierādīja, ka būs ar mani jebkurā dzīves situācijā, vienmēr atbalstīs. Arī tagad viņi man sniedz kolosālu atbalstu, palīdz it visur, attieksme nav mainījusies. Paldies Jums par to, es vienmēr glabāšu Jūs savā sirds vissiltākajā stūrītī!

 

Vai tu gribētu kļūt slavena ?

Nē. Slava rada tikai liekas problēmas. Bet es varētu nedaudz pārfrāzēt šo jautājumu: Vai es gribu, lai mana grāmata ir slavena ? Jā ! Es gribu, lai tā būtu mīļa ikvienam tās lasītājam, jo grāmata ir mans bērns. Vēl vairāk, jo tajā esmu ieguldījusi daļu no savas dvēseles. Varbūt kādam lasītājam tā radīs pārdomas par dzīvi, varbūt kādam palīdzēs izprast sevi, savas jūtas.

 

Vai tev jau ir skaidrs, ko turpmāk dzīvē gribētu darīt?

Jā. Loti gribētu saistīt savu dzīvi ar aktiermākslu, teātri, bet diemžēl pēdējā laikā raugos uz to diezgan pesimistiski.

 

Ko tu gribētu novēlēt savam lasītājam ?

Mīlestību, saticību un harmoniju. Pirmām kārtām jau pašam ar sevi ! Ω

 

Drīzumā Bildēs par dzīvi... tiks publicēts Lindas

stāsts « Pie visa vainīgs auto », pie kura viņa šobrīd strādā.

 

Esmeralda Lāce