Man dzīve nav tāda kā Jums liekas. Lai gan es pret Jums, mīļie vecāki, cenšos izturēties godīgi un teikt tikai patiesību, ir lietas, kuras es tomēr noklusēju...

Gandrīz katru dienu man nākas saskarties ar atkarību izraisošām vielām. Tās ir visapkārt – ej pa ielu un atrodi kādu tumšāku sānielu, kur kādā bedrē noslēptas cigaretes, vai arī redzi kā tās kāds bērniem pārdod uz ielas, vai arī aiziet viņiem nopirkt veikalā. Mūsdienu jauniešu aprindās aizvien biežāk var dzirdēt tādas frāzes kā: „Ejam uzpīpēt!" vai „Gribi, es tev varu dabūt šņabi!"

Arī man ir nācies piedzīvot to, ka man piedāvā atkarību izraisošas vielas. Piedāvātājs nav nekāds svešs cilvēks, bet gan daži no maniem draugiem. Dažreiz kad vienkārši gribu aiziet pie kāda drauga ciemos, viņš nosaka: „Es dabūju „cīgas" iešu vienu „uzraut". Negribi arī tu?" Vai arī kad es ar draugiem eju kaut kur „patusēt", bieži nonāku situācijā, kas man piedāvā kādu apreibinošu vielu.

Es gribēju Jums, mīļie vecāki pateikt, bet nepateicu, jo nevēlējos lai Jums rastos slikts iespaids par maniem draugiem, jo galu galā viņi ir ļoti jauki un kārtīgi cilvēki. Kā arī baidījos, ka neļausiet man ar viņiem tikties. Tomēr neskatoties uz to, ka viņi ir mani draugi, un kā zināms, 12 – 13 gados vairāk ciena draugu, nevis vecāku viedokli, es ne reizi neesmu mēģinājis un lietojis piedāvātās atkarību izraisošās vielas. Kā arī tas, ka draugi dažreiz šīs vielas lieto absolūti neietekmē manu viedokli un arī neietekmēs.

Ceru, ka Jūs sapratīsiet mani, un to kā es jūtos.

Martins Kuzņecovs

Šeit komentāri ir liegti. Jaunus komentārus pievienot vairs nevar.