Drukāt
Publikācijas

Bildes

5.daļa

  Ap pusdienlaiku, reizē ar pirmajām lietus lāsēm, iesoļojām Beni ciemā. Šajā vietā, pārejot tiltu, jāšķiras no Kali Gandaki upes un jādodas augšup pa Miagdi Kolas ieleju. Ejot pa šī ciema vienīgo ielu, mājas kreisajā pusē aizsedz upi un arī tiltu. Lai uz to trāpītu, taisnā leņķī jāpagriežas ap kādas mājas stūri un pa šaurā spraugā iespiestām akmens trepēm daži pakāpieni jāpakāpj augšup.

Upes otrā pusē piestājam kādā būdiņā, lai iestiprinātos un varbūt atkratītos arī no lietus. Pēteris paiet atpakaļ pretī dakterim un atgriežas tukšā. („Paganels rīsa laukos" – par šo kodēto nosaukumu atbildība, manuprāt, jāuzņemas Imantam Z. Savukārt par saturu un kolorītu visos ar to saistītos notikumos ar sviedriem vaigā rūpējās mūsu līdzpaņemtais dakteris. Uz falšu prezumpciju pamata par lielo alpīnisma pieredzi viņu pieņēmu ekspedīcijā pēdējā vakarā pirms izbraukšanas.)

Padzeram tēju ar dažiem cepumiem un nospriežam, ka jāiet pretī dakterim jau nopietnāk. Pagrieziena vietā nonākuši, redzam kādu viņam līdzīgu figūru jau labi tālu mierīgā garā kātojam taisni uz augšu. Imants Z. un pavārs metas viņu ķert. Piesēžu uz akmens trepēm. Sīks lietutiņš iedzen mani zem kādas nojumes. Savas mājas durvju priekša pajauna sieviete plēš garas, garas sloksnes no svaigiem bambusa dzinumiem. Ass nazis, nosvērtas, nesteidzīgas kustības. Pārmij kādu vārdu ar garāmgājējiem un atkal no jauna – vienmērīga kustība, jauna sloksne, atkal kustība un nākošā sloksne. Un tā visu laiku, kamēr es te sēžu, un tā visu mūžu. Un ar ko mēs labāki? Tikai citi stiebriņi, citas durvju priekšas un daudz vairāk skriešanas, raušanas, steigas. Un tikai dažu īslaicīgu prieciņu dēļ. Vai tiešām tas ir tā vērts? Nelabi uz mani iedarbojas lietus pirmajā gājiena dienā.

Krietna stunda jau apkārt, bet no daktera un glābējiem ne vēsts. Laiks atpakaļ pie saviem stiebriņiem. Eju augšup gar upi, kur pazudis mūsu trijnieks. Gabalu augstāk vēl viens tilts pār Kali Gandaki. Ja nu pazudušie pārgājuši pa to un sen jau dzer tēju kopā ar pārējiem, un tūlīt dosies meklēt mani? Veikli vien kātoja atpakaļ, lai atrastu visus joprojām gaidošus un neziņā. Tikai pēc krietna brīža ierodas Imants ar daktera somu mugurā. Abi ar pavāru dzinuši pēdas pazudušajam pa šaurajiem applūdināto rīsu lauku dambīšu labirintiem. Lietā likta gan liecinieku aptauja, gan indiāņu pēddziņa taktika. Galu galā pūliņi vainagojušies panākumiem un, paganeliskā bezrūpībā cilpojošais dakteris un rīsa lauku romantikas atgriezts uz pareizā ceļa un diezgan noguris visai drīz gaidāms ierodamies šajā upes pusē.

Dienu vēlāk līst jau no paša rīta un kā pa Jāņiem. Citos kalnos mēs mierīgi sēdētu teltī un nogaidītu, bet te nesēji jau sen aizgājuši, un mums nākas sekot. Katrs cīnās ar lietu pēc savas metodes. Viena no tām ir izģērbties peldbiksēs zem apmetņa. Taču mazāk, kam samirkt. Kādā paugurā Pētera slapjais apmetnis spīd augstu uz akmens ceļmalā. Izrādās, ka viņš ar vanaga skatienu pēta pielijušo peizāžu, cerībā saskatīt mūsu Paganela siluetu. Pēc iepriekšējā gadījuma Pēteris pilda tādu kā sargeņģeļa lomu. Taču pelēkajā dienā nekur nepeld dzeltenā apmetnī ietītais stāvs. Pēdējie pienācēji sakās redzējuši kaut ko līdzīgu aizejam pa apakšējo, daļēji nobrukušo taku.

 
 
 
 
 
 
 
Bildes
 
 
 
 
 
 

Paejam līdz tuvējam ciematam, kur vismaz tiekam zem jumta. Pavārs lietū aizskrien pārbaudīt apakšējo taku. Pēteri norīkojam palīgos. Apmetis cilpu pa leju, pavārs atgriežas gandrīz kails, pilnīgi slapjš un bez rezultātiem. Tiek izvirzīta hipotēze, ka var būt meklējam nepareizā virzienā un vajadzētu to darīt uz priekšu. Un atkal dabū ciest pavār puika. Kamēr nīkstam šaurajā mājiņas nojumē, zemē, uz klona, uz saviem zābakiem atklājam mazas melnas kustīgas adatiņas. Tikai kad atkailinās pāris asiņojošu kāju ar pielipušiem melniem bumbuļiem, sākam apjēgt, ka te darīšana ar zemes dēlēm. Pāri apaviem tās ļoti ātri tiek līdz pirmajai kailajai miesai un tur arī paliek.

Lai cik arī dīvaini tas būtu, dakteris šoreiz tiešām atrodas jau labu gabalu priekšā. Nepālieša cienīgā filozofiskā mierā viņš slāj pa taku pilnīgā neziņā, nenojauzdams par kaislībām aizmugurē. No šī brīža Pēterim uzrodas papildus nepatikšanās – viņam tiek uzdots neatlaist dakteri no sevis tālāk par roku dzelžu attālumu. Bet cieš jau viņš daļēji par saviem grēkiem, kā galvenais falšo prezumpciju avots.

Par ko domā cilvēks, ejot par taku? - Par visu ko. Es, piemēram, šoreiz par zābakiem. Lietus līst jau labu laiku, eju galvu noliecis, un zābaki tepat acu priekšā parādās un pazūd. Eju un domāju, ka iet stāsta savu stāstu par pirmajām dienām uz takas.

Kalnos kāpšanai šajos gados esam izmēģinājuši dažādus zābaku variantus. Liela daļa no mums šogad pirmo reizi iekāps lepnos plastmasas augstkalnu apavos. Bet ar tiem pa taku nepaiesi. Tāpēc Katmandu nācās sapirkt pirmajam posmam piedienīgus trekinga apavus. Lielajai izvēlei mazajās bodītēs katrs piegājis no savām pozīcijām. Vakarā tiek salīdzināti rezultāti. Vieniem zole elastīgāka kā otriem, citam protektora zīmējums un pazolēm liekas svarīgāks par visu pārējo.

Bet šim pārim gumijas apmale no purngala sniedzas tikai Pusei un papēdim atkal atsevišķa maliņa. Nu tas nu gan nekur neder, droši vien ātri pārlūzīs. Lai nu kā ar defektiem, bet kopumā ar tik glauniem trekinga zābakiem jau nu arī vēl esam gājuši. Un kas, savukārt, tiem būtu sakāms par taku un valkātājiem? Pirmajā dienā uz starta iziet jauns, glauns un tīrs pāris. Ik pa brīdim uzlīst, bet var jau drusku palaipot. Kājas tiek liktas uzmanīgi no akmens uz akmeni. Vakarā ar gandarījumu var konstatēt, ka tikai dažuviet dubļiem izdevies pacelties augstāk par gumijoto apmalīti apakšā.

Otrajā dienā dubļu arvien vairāk un arvien mazāk akmeņu starp tiem. Pa taku tek strautiņi, zeme salīst arvien vairāk. Uzmanība diez ko nepalīdz un mālainā maliņa pa zābakiem rāpjas ar vien augstāk. Un tomēr vēl kaut ko no bijušā spožuma var sazīmēt.

Trešā diena pienāk ar lietu no rīta līdz vakaram. Un pavisam drīz visa piesardzība kļūst lieka. Zābaki dažubrīd, ir melni, dažubrīd brūni, bet visbiežāk gan – vienkārši slapji. Vienlīdz slapji kā iekšpusē, tā ārpusē. Visa lepnībā vējā.

Piektajā dienā pelēkās lietus simfonijas pavadībā pakāpeniski iebrienam džungļu valstībā. Saulainā vasaras dienā te valda patīkama puskrēsla, bet tagad dažubrīd taka vai ar roku jātausta. Lielo koku lapotne augstu virs galvām izzūd katedrāles kupolu noslēpumainībā. Parazitējošo augu noslēpumainībā. Parazitējošo augu pārpilnība maskē stumbru patiesos izmērus un nokarājas no zariem fantastiskās kombinācijās. Mums nezināmi krūmāji iekārtojušies apakšējā stāvā.

Dažviet rožu krūmi ar makšķerāķu formas ērkšķiem stiepj savas alkatīgās rokas, lai aizturētu gājēju. Takas caurums koku un augu biežņā vietumis mūsu augumiem pazems, un nākas stipri izlocīties, lai kopā ar augstajām somām tiktu cauri. Iešana vairāk uz augšu; nepārtrauktais lietus pārvērtis takas mazos strautiņus. Lēzenākās vietās ūdens sakrājas un nākas brist melnajos dubļos līdz potītēm. Bieži vien takas pakāpieni izcirsti noliekušos koku stumbros. Džungļu zonā ieleja ir īpaši šaura un stāvām nogāzēm. Liekākā daļa no tajā ieplūstošajām straumēm nobeidzas ar neskaitāmiem ūdenskritumiem.

No šejienes raugoties, grūti iedomāties, ka patiešām esam izspraukušies cauri šiem šaurajiem līkumainajiem ielejas vārtiem. Miglas vārti ceļas un krīt, lielajā katlā vārās nākošā lietus porcija.
Tuvojoties kārtējai nometnes vietai, redzam mūsu nesējus pulcējamies kompaktā bariņā. Saožam kaut ko nelabu. Un oža mūs nepieviļ – nesēji streiko. Noteikumi sekojoši: lielākā daļa dodas lejup bez vārdu runas. Kādi desmit ir ar mieru iet līdz bāzes nometnei par divreiz lielāku cenu plus ēdināšana. Sirdars nomaksā parādus lejā gājējiem, un tie nekavējoties pazūd. Ar palicējiem nekādas lielās sarunas nesanāk – atliek vienīgi piekrist viņu noteikumiem, atlasīt un gatavot svarīgākas kravas pirmajam nesienam.
Pēc streika dienā uz augšu aiziet desmit nesēji un seši mūsējie. Pagaidām lejā paliek Imants Z. un Ilgvars P. kā divi aizdomām uz apaukstēšanos, Jānis B. Kā galvenais koordinators pārtikas, tātad – kravas jautājumos un es – attiecību regulēšanai ar nesējiem. Nesēju kravas svārstās ap 35 kilogramiem. Mūsējiem – par pieciem kilogramiem mazāk. Pirmo reizi pēc Pokaras uz dažiem mirkļiem ieraugām zilas debesis. Atklājas Daulagiri dienvidu kores. Pa sānu upītes gravu, kurai vakar lēkājam pāri pa akmeņiem, nonākusi iespaidīga sniega un ledus lavīna. Simts metru platā gultne aizsmērēta ar brūngano masu un atsevišķiem spīdošiem ledus bluķiem. Laviņas lejasgals pazūd Majagdi Kolas ielejā kādu kilometru zemāk.

Nesēji atgriežas līdz ar tumsas iestāšanos, taču – tikai pieci. No trūcīgās angļu valodas izdodas izlobīt, ka līdz bāzes nometnei viņi nav tikuši, jo uz ledāja bijis dziļš sniegs, Mūsu vīri un pārējie porteri aizgājuši tālāk. Vakarā pusmiegu pārtrauc kūņošanās blakus teltī. Aizdomas apstiprinās, atnācies Imants Zauls. Pēc sešarpus stundu gājiena līdz bāzes nometnei dziļajam sniegam viņam pieticis spēka un uzņēmība atgriezties, lai apstāstītu reālo stāvokli. Imants, Ilgvars G. un Jānis L., kopā ar trīs nesējiem un sirdaru, jau sākumā atrāvušies no pārējās grupas. Sākoties sniegam uz ledāja, nesēji apstājušies. Pēc nelielas maldīšanās pa saplaisājušo ledāju mūsējo trijnieks kopā ar sirdaru sasnieguši bāzes nometni. Viņi piesēdušies pie beļģu ekspedīcijas virtuves telts, izlējuši no zābakiem ūdeni un izgriezuši zeķes veltā cerībā, ka kāds tos uzaicinās uz karstu tēju. Sirdars turpat nometis mugursomu un pazudis nezināmā virzienā. Nomestajā somā atrodas ap divdesmit kilogramu konservu, taču mūsu pionieri to nav zinājuši un nācies apmierināties ar vienu Snikeru uz visiem.

Pēc ilgākām pārrunām ar beļģiem izdodas izprasīt ūdeni, un vīri var vismaz iedzert mazliet karstas kafijas. Dīvaini tikumi. Kad uztaisīta viena telts, Imants devies atpakaļceļā. Pa ceļam atvedis līdzi pa ledāju klīstošo, nomaldījušos Pēteri. Starp nometnē iestiprinājies ar zupas šķīvi un tēju, dodas tālāk pa ledāju, kur viņu panākusi tumsa. Ap deviņiem bijis pie alas zem klints, kur nakti pārlaist nodomājuši četri nesēji, lai gan līdz nometnei palikušas minūtes divdesmit. Un nav jau arī brīnums, jo tūlīt aiz alas jālaižas lejā kanjonā pa gandrīz vertikālu konglomerāta sienu. Pakāpieni tajā iemīti visai nosacīti, apakšā trako upe, kas nedaudz zemāk pazūd zem ledāja. Imants tomēr pierunājis nesējus doties lejā. Viņš rādījis uguni, vietējiem pa priekšu basām kājām taustījuši glumo pamatu, meklējot pakāpienus. Tā visi bez starpgadījumiem sasnieguši mūsu teltis.
 
 
 
 
 
Bildes
 
 
 
 
 

No rīta Imants Z. stipri klepo, sūdzas arī par acīm, Kaut arī gājuši pa miglu, slinkuma pēc neuzliktās brilles tagad liek sev manīt. Tikmēr nesēji izsludinājuši dumpi numur divi. Visi iešot lejā. Tik vienkārši gan tas nav, jo atalgojumu par vakardienu nav saņēmuši un naudiņa ir manā kabatā. Tiek apspriesti dažādi varianti, ar kuriem nav mierā te viena te otra puse. Vairāk kārt ceļos kājās un saku, lai visi tinās lejā, tālāk mēs paši tiksim galā. Bet neviens ar promiešanu nesteidzas – nav īstās trumpes. Kompromiss beidzot tiek atrasts. Kravu nesīs līdz ledāja mēlei. Par katru gājienu - $ 5. Dienā paredzēti divi reisi; kas nes smagāko kravu, tam maksā vairāk.

Nesēji izskatās apmierināti un tūlīt sāk meklēt ērtāko kravu. Jauns un augumā padevies puisis iemet somā divas degvielas kannas – 60 kilogrami un dubultkrava. Pie tam viņš pamanās iet vēl pārējiem pa priekšu. Pa ceļam nesēji apstājas pie katra ziemas lavīnu sniega konusa un taisās kraut mantiņas kaudzē. Visas šīs viltības Imants Z. atmasko un dabū kravu līdz pirmajai ledāja morēnas bedrei. Pēcpusdienā mēs ar Jāni B. Aizstaigājam līdz ledāja mēlei ar vieglu kravu un pierunājam Imantu Z. šodien tālāk neiet. Ejot lejā, mūs panāk pamatīgs lietus, un nometnē atgriežamies parastajā stāvoklī – cauri slapji.

Trīspadsmitajā esam atraduši trīs brīvprātīgos, kuri par augstkalnu atalgojumu ir ar mieru nest kravu no ledāja mēles līdz bāzes nometnei. Viņi mums jāapgādā ar apaviem, brillēm un jāēdina. Tātad mēs četri, šie nesēji un vēl virtuves puika pēcpusdienā dosimies augšup. Bet pirms tam vēl aizejošiem jāizmaksā nopelnītais. Sēžu ar naudu čupu saujā un skaidroju, kas kuram pienākas. Tulko sirdars un virtuves puika. Mēģinu iestāstīt, ka par pirmo dienu maksāšu par 25 rūpijām mazāk, jo krava netika aiznesta līdz bāzes nometnei. Tas izraisa īstu protesta vētru. Es gan biju tā izdomājis galvenokārt tādēļ, lai iznāktu apaļa summa. Tiek izvirzīts kontrpriekšlikums, ka par šo dienu vēl jāpiemaksā 100 rūpiju, jo gājiens esot bijis neparedzēti grūts. Lai pasvītrotu savu apņēmību, kāds kūdītājs met cilpas ap mani un dauza ar dūri pa zemi. Ilgvars P. Aizsien zābakus un pāris reižu dziļi ieelpo. Pārējie nesēji smaida bārdā. Pēc tik nekaunīga priekšlikuma kārtējo reizi ceļos kājās un paziņoju, ka tādā gadījumā vispār nekas netiks maksāts. Tas izrādās pietiekoši svarīgs arguments – paliekam pie iepriekš nolīgtā un pēc tam, kad norēķinu listē katrs atstājis treknu īkšķa nospiedumu, šķiramies kā draugi.

Tikmēr dzīve sit augstu vilni arī pārējās nometnēs. Imants Z. uzkāpis līdz bāzes nometnei, visus nosvētījis par slaistiem, licis „aprakt" lāpstas un doties lejā pēc kravas. Tāpēc pie ledāja mēles sastopam arī Ilgvaru G., Pēteri un Ilmāru.

Nākošās nedēļas laikā vienlaicīgi notiek nometnes iekārtošana, kravu transports, maršruta izlūkošana un sagatavošana. Ar retiem izņēmumiem cilvēki atrodas pastāvīgā kustībā un katru nakti gulētāju kontingents teltīs mainās. Nākošajā dienā abi Ilgvari, Ilmārs, Imants J. un Jānis L. No starp nometnes nogādā kravu bāzes nometnē. Pēteris un es ierodamies bāzes nometnē no ledāja mēles. Lai pakaitinātu neviesmīlīgos beļģus, kuri te sliktā laika dēļ nīkst jau otro nedēļu, es ienāku bāzes nometnē šortos. Uzceļam virtuves telti.

Piecpadsmitajā. Starp nometnē jāglābj dakteris. Kofeīna ampulu neatradis, Imants Z. sekmīgi izlīdzas ar rumu. Pēcpusdienā Imants J. atgriežas kopā ar Pēteri, kurš nejūtas labi. Viņi kopā ar dakteri aiziet lejā līdz zemākajai nometnei. Jānim B. Savukārt tur apnicis tupēt un viņš uznes kravu līdz starp nometnei un atgriežas postenī.

Sešpadsmitajā. Imants J. uznes kravu no lejas līdz bāzes nometnei. Prasa pēc ruma veselības saglabāšanai, taču to nesaņem kravu no starp nometnes. Virs mugursomām vēl piesienam tukšas 50l plastmasas muciņas – iebiedēšanai.

Septiņpadsmitajā. Naktī pamatīga sniega un ledus lavīna aizdambē upi, un virs aizsprosta izveidojas ezers. Trieciena vilnis sagāž virtuves telti. Visi nometnes iemītnieki dodas ledus krituma izlūkošanā. Tomēr Imanta J., Jāņa L. un mans mēģinājums iziet līdz cirkam nevainagojas panākumiem. Taču demonstrējums sevi attaisno. Mūs apciemo cienījami vīri no beļģu ekspedīcijas, izsaka atzinību par mūsu pūlēm, brīdina par ledus krituma bīstamību un iesaka vienoties ar pārējām komandām par sadarbību.

Deviņpadsmitajā. Apejot ledus krituma pa sniega konusiem, abi Imanti, Ilgvari, Jānis L., Ilmārs un es pirmo reizi paceļamies ledāja cirkā. Tiek izrakta telts vieta, uzstādīta telts, atstāta krava. Oficiāli atklāta starp nometne Nr. 1. Dienasgrāmatā ierakstīts: „Visi raudāja no sajūsmas!" – joks.
Ar pēdējo kravu no apakšās uznāk nesēji, Pēteris, Jānis B. Un dakteris. Top ēdamzāles telts ar masīvu akmens galdu vidū un atbilstošiem sēdekļiem. Tiek panākta galīgā vienošanās starp ekspedīciju līderiem par sadarbību.

Pirmo reizi esam šeit visi kopā. Bāzes nometne ir atklāta.





 
Turpinājums sekos...




Teodors Ķirsis

Rīgas Laiks

 



Ekspedīcija Daulagiri 8167 1.daļa
Ekspedīcija Daulagiri 8167 2.daļa
Ekspedīcija Daulagiri 8167 3.daļa
Ekspedīcija Daulagiri 8167 4.daļa 

 

Bildes ©Jānis Busenbergs