Stāsts par Kristus piedzimšanu - kāpēc tas ir tik tuvs visiem cilvēkiem? Nebūs pārspīlējums teikt, ka šie svētki ir pat populārāki nekā visas kristīgās Baznīcas galvenie svētki - Lieldienām. Paskatieties, cik daudz cilveku baznīcā ir Ziemassvētku svētvakarā un cik - Lieldienās, un paši varēsiet atbildēt, vai tā ir, kā saku, jeb nē. Ziemassvētki valdzina ar noslēpumu, ar gaismas pamošanos visdziļākajā naktī, kas šajā laikā ir arī pati garākā. Tas gaišums, ta siltums, kas šajā naktī ienāk mājās, nav ne no saules, ne no dabas jaukuma vasarā. Tas ir gaišums un siltums, ko sagādā mīļas rokas un vecāku siltums. Un attieksmē pret tikko dzimušo bērniņu tas ir pats skaistākais un labākais.

Veronikas zīmējums vēsos toņos - aukstas, melnas debesis, arī zāle priekšplānā visai vēsa, ar melnām krūmu švīkām. Ceļš no baznīcas līdz silītei ir gaismas pieliets, tāpat salmi, uz kuriem mazulis guldīts. Un tomēr - arī siltās krāsas ir vēsas. Kāpēc?... Skatos arī, ka mazulis ir iznests ārā no mājas, pār kuru zvaigznes mirdz (izskatās pēc Greizajiem ratiem, vai ne?). Aukstums, nežēlīgs aukstums visapkārt, un arī gaisma ir auksta. Gribētos vairāk siltuma, bet tas jau nāk no sirds.

Sanijas zīmējumā ļoti pārdomātas krāsas, sevišķi dzeltenā toņi. Spožais mēnesssirpis dzeltens, bet salmi silītē - daudz gaišāki, tāpēc arī vēsāki. Vispār zīmējumam auksta gamma - zilas debesis, melna zeme. Uz šī aukstā fona skaidri izceļas smaidīgās sejas. Dievs dod, ka ar šo smaidu pietiktu, lai iesildītu VISU pasauli.

Raivis gan ir asprātīgs mākslinieks - viņam zeme ir tik sarkana, kā pietvīkusi šajā naktī, un tā nevar šo spēku savaldīt, paturēt sevī - paskatieties, kā māja, no kurtas iznācis eņģelis sveikt jaundzimušo Bērnu, izstaro spēku, starus - kā šķepus, kā spēcīgus gaismas starus! Vispār aktīvo krāsu - sarkanā, dzeltenā - Riavim daudz, un pat zilais liekas aktīvs, mevis rezervēti vēss.

Tas, ko uzzīmējusi Jana, liek labsirdīgi pasmaidīt. Jo tas, ko viņa uzzīmējusi, izskitās pēc divu visnotaļ gudru sievu saruna, noraugoties tikko piedzimušajā mazulī. Paskatieties, kā viņas sēž - druknas, klēpī saliktām rokām, labsirdīgi un laimīgi noskatīdamās, kā bērns savā silītē aizmidzis guļ. Sejās smaids - gan sievām, gan mazajam, un liekas, ka tas ir kaut kur dzīvē trāpīgi noskatīts atpūtas brīdis. Atpūtas brīdis starpbezgalīgajām rūpēm par mazo bērnu.

Maksims nav zīmējis Svēto ģimeni, tie ir "ganiņi laukā, kas ganīja savus lopus" - kā teikts evaņģēlijā. Pār viņu galvām laižas eņģelis, arī, kā evaņģēlijā teikts: "eņģeļu koris slavēja Dievu"... Vispār ganiņu pārsteigums un izbailes ir labi pazīstams motīvs kristīgajā mākslā, tas izteic vienkāršu cilvēku mulsumu brīnuma priekšā, kuru viņi pieņem un godā ar nedalītu sirdi un bijībā. Paskatieties uz viņu sejām - apmulsums, biklums! Bet, kad pamet acis augšup, uz eņģeli,- tad gribas sacīt: kāpēc nav spārnu? Drīzāk tas izskatās pēc kāda tuvo austrumu pasaku varoņa ar visu beduīnu galvassegu, bet spārnu vietā tāds kā palags, kā plīvojošs plecu apmetnis. Nē, TAS BIJA EŅĢELIS! nevis lidojošs cilvēks.