Vērojot to, kas notiek mūsu valstī ar mūsu cilvēkiem un vispār... ielās, nonācu pie secinājuma, ja nav cieņas pašam pret sevi, tad nav cieņas arī ne pret ko citu. Nav cieņas pret citiem cilvēkiem, valodu, vidi, pilsētu un valsti, kurā dzīvojam.

Spēja cienīt ir ļoti būtisks kulturālas sabiedrības elements. Bet mūsu sabiedrībā tas acīmredzot nav īpaši spēcīgi attīstījies.

Pavērojiet, kas notiek! Cilvēks iet pa ielu netīrās treniņbiksēs, gremo sēmočkas un tukšās sēklas spļauj turpat uz ietves. Vai vienalga! Negremo neko, ir pat kārtīgi apģērbies. Un izskatās pieklājīgs. Bet! Vienalga uzspļauj savu... nezinu pat īsti, kā to nosaukt! Harču? Gandrīz garāmgājējam virsū! Pretīgi! Un citiem pēc tam pa tādām ielām jāstaigā un jālavierē starp spļaudekļiem. Bet, ja nu kāds, kuram tuberkuloze, nospļaujas publiskā vietā? Kāds cits, neskatoties, kur liek soli, tur iekāps un baciļus aiznesīs mājās...

Arī atkritumi, kas tiek nosviesti uz ielas, mežā vai jūrmalā? Vai vēl labāk! - pa logu ārā! Stāsti par to, ka cilvēki savus sadzīves atkritumus mēdz mest laukā pa logu nav nekāds retums! No sētniekiem nereti nācies dzirdēt, ka zem logiem tiek atrasti piekakāti pamperi, izlietotas higiēniskās saites, kartupeļu mizas, pudeles, prezervatīvi utt., utt., utt... Labi vēl, ja cilvēki no saviem sūdiem atbrīvojas tad, kad neviens neredz, nakts melnumā. Bet ir jau dzirdēts arī, ka sētnieks ar tādu pamperu gandrīz pa galvu dabū!

Un tie ir tikai daži piemēri.

Ai, ko tur vispār runāt?! Skumji... ka cilvēki var nolaisties tik zemu. Tāpēc jau arī mūsu valstī nav nekādas kārtības, es domāju... visi grib dzīvot skaistā, sakoptā, sakārtotā, pārticīgā zemē, bet ne visi grib to kopt un kārtot tā, lai visiem kopā būtu labi un patīkami šeit dzīvot. Ne tikai vide ir jākopj un jātīra. Jāsāk pašiem ar sevi. Sevi ir jāmīl un jāciena. Tikai tāds cilvēks spēj cienīt un mīlēt arī citus. Un kas nav mazsvarīgi - tādu cilvēku ciena un mīl arī pārējie.

Taču mūsu cilvēkos vienmēr iekšā ir kaut kāda inde un vienaldzība pret daudzām lietām. Un tas nav tikai tagad, kad ir ekonomiskā krīze! Tas ir arī tad, kad viss it kā ir labi! Valsts slikta, valdība slikta, valoda - nabadzīga... utt.

Bet, cilvēki mīļie, kamēr mēs paši tā domāsim un pēc tādiem kritērijiem dzīvosim, tikmēr neviens cits arī mūs necienīs, tikai izmantos un ņirgāsies.

Mēs neesam nekādi mūžīgie mocekļi! Mana vecāmāte vienmēr teikusi, ka nabadzība nav attaisnojums netīrībai... Piebilde - netīrībai - gan tiešā, gan pārnestā nozīmē! ...

Un nekāds laimes lācis arī pie mums nenāks un mūsu vietā visu nesatīrīs. Tas mums pašiem vien būs jādara. Un tas nebūt nav daudz prasīts.

Bilde ©legaljuice