Bildes

2.cēliens

    Vakarā abi jaunieši satikās kalnā pie baltās katoļu baznīcas. Apaļais mēness svētīja viņu jūtas, apgaismodams ceļu, bet zvaigznes ziņkārīgi pētīja biklos roku pieskārienus. Acu skatieni sastapās un atkal novērsās. Lūpas meklēja ceļu vienas pie otrām. Beidzot nedroši, bet pārpildīti saldas kaisles, kā medus ziedā, abi skūpstījās.
    Un viņi nevarēja iedomāties lielāku laimi, kā atrasties viens otra apskāvienos, sajust glāstus.
,,Man jāiet mājās, ja nu vecāki saprot, ka esmu aizbēgusi?...’’ Līze iešņukstējās.
,,Neraudi, Elizabete, mēs kaut ko izdomāsim!’’ Mārcis centās bezrūpīgi pasmaidīt, bet viņam tas neizdevās un jauneklis skaļi nopūtās.
,,Par ko tu domā?’’
,,Par to, vai ir kaut viena iespēja no simts, ka mūsu vecāki kādreiz salabs un neuzskatīs viens otru par konkurentiem.’’
,,Nē! Tādas nav!’’
Klusums. Ilgs un sāpīgs. Katrs domāja par savu viskvēlāko sapni – būt kopā.
,,Ak, Mārci, es vairs pat negribu dzīvot! Es to nevēlos bez tevis! Bet tēvs man piedraudēja, ja vēlreiz redzēs mūs kopā, nošaus tevi!...’’
,,Ha ha! Cik cēlsirdīgi!’’ Mirkli apdomājies, puisis turpināja:
,,Jums ir plinte?’’
,,Bise. Vēl no vectēva palikusi – mantojumā.’’
,,Āāā... Skaidrs.’’
,,Vai tu domā, ka tēvs ir spējīgs to izmantot?’’
Klusums. Zālē čīgāja sienāzis, bet kaut kur kļavā ķērca aizsmacis putns – it kā kāds zāģētu malku. Pēc mirkļa Mārča seja staroja:
,,Līzīt, manu Līzīt, braucam rīt uz Rēzekni, braucam uz zagsu(1)! Precies ar mani!’’
,,Vai, Mārčuk! Vai tu traks? Rīt? Jau rīt? Mūs pieņems? Mēs būsim vīrs un sieva? Un liecinieki? Ak, ko gan teiks mūsu vecāki?...’’
,,Viņi neko neuzzinās līdz mirklim, kad jau būs par vēlu! Rīt ir mūsu vienīgā iespēja, Elizabete! Mēs esam pilngadīgi, mums ir uz to tiesības! Līzīt, vai tu mīli mani?’’
,,Vai mīlu? Esmu gatava ziedot savu dzīvi mūsu mīlestības vārdā!’’
,,Cēli, cēli! Bet tas tā kā būtu par daudz. Labāk braucam rīt uz Rēzekni un precamies. Es visu noorganizēšu!’’
,,Ak, Mārci, tēvs dos mums riktīgu sutu!... Bet es esmu ar mieru! Es precēšu tevi, Mārtiņ Kaupr.’’
,,Tātad, Elizabete Kaupra, es gaidu tevi rīt vienos autoostā. Divos jau būsim Rēzeknē.’’
Viņiem patika doma, ka pavisam drīz abu mīlošās sirdis veidos oficiālu ģimeni. Sazvērnieki devās mājās. Līzīte, ieraususies mīkstajā gultā, turpināja domās atkārtot:
,,Rīt – Elizabete Kaupra. Kaupras kundze? Jā, Kaupra Elizabete. Kaupra, Kaupra, Kaupra, Kaupra! Ak, mans mīļais Mārčuk!’’


Linda Marija Kundziša


1. Dzimtsarakstu nodaļa.


Visas autortiesības ir aizsargātas.
Darba tālāka publicēšana komerciālos nolūkos ir AIZLIEGTA!
Vajadzības gadījumā sazināties ar autori.
Bilde ©LMK

Šeit komentāri ir liegti. Jaunus komentārus pievienot vairs nevar.

 
Privātuma Politika | Lapas karte | Archīvs