Mūsdienās pasaulē ir ļoti daudz lietu, kuras šķiet katram bērnam diezgan pievilcīgais. Tās liek viņiem justies vecākiem un patstāvīgākiem. Ar to problēmu cīnās jau sen, bet, manuprāt, nozīmīgas jēgas tas nedod.

Es atceros savā bērnībā šīs jautājums man izraisīja tikai smieklus. Es nopietni ticēju, ka man tas nekad neskars, jo tas ir pretīgi un nepareizi. Kad es kļuvu vecāks, man sāka rasties domas par to, ka īstenībā pamēģināt jau var visu bez jebkādam problēmām. It īpaši es nesaskatīju nekādas vainas tam, ka var uzsākt smēķēt. Man tas likās pirmais solis patstāvībai vai precīzāk sakot, pieaugušai dzīvei. Kādu laiku man saglabājas doma, ka vienmēr visu var izlabot, atmest. Toties laiks gāja, un es sapratu, ka jau nevaru iztikt bez cigaretes no rīta vai tajā laikā kad parasti nav ko darīt. Man parādījās draugi, kuri vienmēr aicināja mani uzpīpēt.

Šīs ieradums man sagādāja daudz nepatikšanu ar vecākiem un kas ir daudz nopietnāks ar manu veselību. Zobi kļuva dzelteni, klepus no rīta mocīja mani un sāpes vēderā saka mani uztraukt, bet bija jau par vēlu. Mēģinot atmest es kļuvu nikns, neuzmanīgs un man parādījās liekais svars. Rezultātā es atkal atgriežos pie tā, kas man jau kļuva kā zāles - pie cigaretēm. Vieglāk jau nevar būt, nekā padoties. Vienu dienu es nolēmu saskaitīt cik naudas nedēļā man izmaksā smēķēšana. Iznāca, ka es varētu droši pasūtīt brokastis kādā no Vecrīgas restorāniem, bet pārliecināties par to, ka smēķēt ir pārāk dārgi, man neizdevās. Tomēr es uztaisīju pirmo soli uzvarai, es sāku taupīt cigaretes, smēķējot retāk. Pēc kāda brīža es atklāju, cigaretes man ir vajadzīgas, tikai lai atslābināties, noņemtu stresu. Bez šaubām, es tagad sapratu, ka tas ir tikai iemesls lai neatteikties no tā, kas man kļuva nepieciešams kā gaiss.

Tagad esmu kļuvis patstāvīgs cilvēks, bet atmest smēķēt tomēr neizdodas. Brīžiem man šķiet, ka šis ieradums man paliks kā atgādinājums uz visu mūžu, kura ar katru cigareti paliek mazāka, par vislielāko muļķību manā dūmu pilnā bērnībā.